ВОЛЕИЗЪЯВЛЕНИЕ jeb Brīvās gribas paušana.
Brīvās gribas paušana
Kā tas izpaudīsies?
Sākotnēji cilvēka vārdam bija liels spēks, un tāpēc mūsu senči piesargājās no nevajadzīgām runām. Teiktā nozīmīgums tika uztverts kā likums. Laika gaitā dažādi triki un viltība atņēma personai šo spēku.
Pēc Gribas deklarācijas izlasīšanas padomājiet par to, ko vēlaties pateikt. Tavi vārdi būs spēcīgi, tāpēc esi atbildīgs par katru no tiem!
Lai veicas, mans Draugs!
Ar mīlestību un gaismu,
Irina Svetlaja.
No Gara pirmatnējās šūnas: Az'm Am, Mūžīgais Gars, Mūžīgā Dvēsele, Es esmu Vārds... Šeit un tagad es pārtraucu visu veidu līgumus un vienošanās, kas rakstītas un rakstītas jebkādā veidā, jebkāda veida ietekmē, apzināti, neapzināti, pēc noklusējuma, pašreproducējot, ar elementu palīdzību, ko nosaka jebkurš objekts, jebkurā Visuma telpā. Ar spoguļu palīdzību, izteikts, nevis izteikts, redzēts, neredzēts, dzirdēts, nedzirdēts, domu formu līmenī, skatīšanās līmenī, emociju, sajūtu līmenī, Es izšķīdinu, anulēju, pabeidzu, iznīcinu: ar Finanšu sistēmu, trīs D no realitātes, ar kredītorganizāciju Egregoru, ar Anti-Dievu, ar saviem rokaspuišiem, mūžīgi, uz visiem laikiem, uz visu mūžību, uz visiem Veidiem, uz visiem iemiesojumiem, uz visām realitātes nozarēm, uz visām Dimensijām, uz visiem līmeņiem un visiem blīvumiem, uz visām Visuma telpām. Es to atdodu tieši par cenu, ko paņēmu. Lai tas ir saskaņā ar manu Gribu!
Az'm Am, Mūžīgais Gars, Mūžīgā Dvēsele, šeit un tagad es pavēlu un Atgriežu visu, kas pieder manai Vertikālei: manus panākumus, manu Dzīvības Spēku, Dzīvības Enerģiju, Brīvību, Pašpārliecinātību, Drosmi, Vīrišķās-sievišķās enerģijas, Dvēseles un Gara daļas (aizmirstas, pazaudētas), artefaktus, atslēgas, zināšanas, kristālus, esences kodus, būtības enerģijas, sākotnējos datus, rīkus, kristālus. Viss, kas pieder Manai Vertikālei. Attīrītā un filtrētā veidā es to iebūvēju savā Vertikālē. Mūžīgi, visu laiku, visu mūžību, no visām Dzimšanas un Inkarnācijām, no visiem spoguļiem, no visām dimensijām, no visām realitātes nozarēm, no visas Visuma Telpas, no visām platformām, no visiem datoriem, no visām laboratorijām, no visiem kuģiem. Mūžīgi, visu laiku, mūžīgi mūžos. Lai tas būtu saskaņā ar manu Gribu. Es pavēlu un aizliedzu jums tuvoties manai Vertikālei un manām enerģijām. Kas salauž manu pavēli, tiek dota komanda, lai tas automātiski tiek nosūtīts uz galaktikas kodolu, iznīcināšanai.
Как это проявится?
Исходно слово человека обладало огромной мощью, и поэтому наши предки остерегались излишних разговоров. Важность сказанного была воспринята как закон. Со временем, различные уловки и хитрости лишали человека этой силы. Об ЭТОМ МОЖНО Узнать из целой лекции, просто осознай эТО.
После прочтения Волеизъявления задумайся над тем, что ты хочешь сказать. Твои слова обретут силу, так что будь ответственным за каждое из них!
Удачи, мой Друг!
С любовью и светом,
Ирина Светлая
ВОЛЕИЗЪЯВЛЕНИЕ
Из Первоклетки Духа: Азъм Есъмь, Вечный Дух, Вечная Душа, Я Имя... здесь и сейчас Расторгаю все виды контрактов и договоров, прописанные и написанные любым образом, под любым видом воздействия, осознанно, неосознанно, по умолчанию, самовоспроизводящиеся, с помощью стихий, прописанные любым предметом, в любом пространстве Мироздания. При помощи зеркал, озвученные, не озвученные, увиденные, не увиденные, услышанные, не услышанные, на уровне мыслеформ, на уровне взгляда, на уровне эмоций, ощущений, чувств.
—
Расторгаю, обнуляю, завершаю, уничтожаю: с Финансовой системой три Д реальности, с Эгрегором кредитных организаций, АнтиБогом, с его приспешниками, – навсегда, на все времена, на веки вечные, по всем Родам, по всем воплощениям, по всем веткам реальностей, по всем Мерностям, по всем измерениям, по всем уровням и по всем плотностям, по всему пространству Мироздания. Отдаю ровно по той цене, что брала. Да будет по Воле моей!
Азъм Есъмь, Вечный Дух, Вечная Душа, здесь и сейчас Повелеваю и Возвращаю всё, что принадлежит моей Вертикали: свой успех, свою Жизненную Силу, Жизненную энергию, Свободу, Веру в себя, Мужество, Отвагу, Смелость, мужские-женские энергии, части (забытые, потерянные) Души и Духа, артефакты, ключи, знания, кристаллы, сутевые коды, сутевые энергии, исходные данные, инструменты, кристаллы. Всё, что принадлежит Моей Вертикали.
В очищенном и отфильтрованном виде, встраиваю в свою Вертикаль. Навсегда, на все времена, на веки Вечные из всех Родов и Воплощений, из всех зазеркалий, из всех мерностей, из всех измерений, из всех веток реальностей, из всего Пространства Мироздания, из всех площадок, из всех платформ, из всех компьютеров, из всех лабораторий, со всех кораблей. Навсегда, на все времена, на веки вечные. Да будет по Воле моей. Повелеваю и запрещаю подходить к моей Вертикали и моим энергиям. Кто нарушает моё Повеление, автоматически отправляется в галактическое ядро на утилизацию.
Piezīme no autores: Šī ir viena no iespējamām versijām, kā uzlabot savu dzīvi, izsakot brīvo gribu, Domā pats, kā rīkoties tālāk! Lai top!
Saistītais raksts te: Brīva cilvēka manifests
Nāves pieredzēšana un tiešraide ar I.Ružicku un I.Brenču
Papildus gribu ielikt šeit arī rakstu par sērošanu, kas ir no profesionāļa pieredzes. Tas, noteikti, palīdzēs saprast labāk procesu. Un izanalizēt, kas šobrīd ir vai nav jādara, kad esi zaudējis tuvinieku. Saprast, kā Tu jūties un vai ir svarīgi meklēt speciālista palīdzību. Par to tiešraidē es arī pieminēju, ka ir šīs stadijas. Un arī Ineta iedeva Ingai labu padomu, lai bēdājas, cik ilgi to vajag.
Un vēl, svarīgi ir saprast, kas notiek dzimtā. Es runāju arī par to, ka kāds nomirst un tajā pat laikā, kāds piedzimst un tas ir tiks skaisti. Tas nozīmē, ka dzimtā ir atbrīvojusies jauna vieta, lai var ienākt jauna dvēsele, kas palīdzēs Dzimtai tālāk. Un svarīgas šīs 7 paaudzes, lai Dzimta turpinātos.
Risinājumi, ko es varu piedāvāt.
- Dodamies ceļojumā un izpētām, kā tad jūtās tā dvēsele, kas mūs ir pametusi. Vai viss ir labi viņai un kas Tev ir jādara, lai Tu varētu viņu palaist un ļaut dzīvot sev mierā un harmonijā.
- Dodamies ceļā un aplūkojam Dzimtas jautājumu, kāpēc, varbūt, kāds ir pāragri mūs pametis, varbūt noticis kāds nelaimes gadījums, ar ko tas saistīts. Ieraudzīt cēloņus, ievākt informāciju un rast risinājumu, tā ir iespēja Tev.
- Kā jau minēju, iepriekš, savā rakstā, man ir bijusi vajadzība apmeklēt psihoterapeitu un pēc tam vērsos arī pie psihiatra, jo nevarēju tikt galā ar izdegšanas sindromu darbā. (Man uz rokām, gandrīz, nomira mans kolēģis. Tad es sabruku. - autores piezīme)
Psihoterapija man bija no darba vietas apmaksāta - 10 reizes es devos pie speciālista, risinājums bija niecīgs. Psihiatra medikamentozā terapija bija efektīva, ārstējos pusgadu un vēl turpināju lietot antidepresantus gada griezumā.
Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka tas man bija ļoti ilgi, darba vieta par psihoterapeitu maksāja, tajā laikā, 200 eur un rezultāts - iestājās neliels mieriņš, bet process bija ilgs. Ja es tad būtu varējusi izmantot reinkarnaciologa pakalpojumus, tad tas būtu bijis perfekts risinājums manam izdegšanas sindromam un būtu rasta arī atbilde, ko darīt! Tās ir citas izmaksas un arī pilnīgi cits rezultāts! Tas tad arī būtu bijis tas svarīgākais man, uz to mirkli.Un es varētu dzīvot jau ar apziņu, ka viss notiek pareizi, jau tad, uzreiz!
Tāpēc, piedāvājums Tev ir šāds - piezvani vai uzraksti man, ja Tev ir nepieciešama palīdzība šajā jautājumā.
Maija mēnesī saņem dāvanā trīskāršās piedošanas meditācijas ierakstu, kas palīdzēs vieglāk palaist dvēselīti uz dvēseļu pasauli un palīdzēs Tev.
Kā arī īpaša cena par ceļojumiem maija mēnesī.
Par cenu pastāstīšu bezmaksas konsultācijas laikā.
Tiekamies drīzumā ar Tevi!
"Klīstošais holandietis" un Hipokrāta zvērests
Brīdinu: Šajā stāstā visas ir reālas situācijas, kas ir diezgan skarbas. Pie psihologa šādas situācijas esmu mēģinājusi izstrādāt, bet nav izdevies, tās ir un paliek manā atmiņā. Pēc šī ceļojuma un atziņām palika daudz vieglāk. Kam ir grūti to izlasīt, piedodiet, bet tāda ir dzīve, reālā, īstā. Tā bija manas dvēseles raalitāte šeit un tagad. Tagad tas jau ir atmiņās!
Man bija fiziski slikta sajūta, apmēram tāda, ka vairs nav spēka, ir slikti, klepus lēkmes. No rītiem bija ļoti slikti, vakaros jau palika labāk. Nebija skaidrības par savu nākotni, ko darīt, vai palikt medicīnā vai darīt kaut ko pavisam citu un kas vispār ir jādara? Sajūta, ka jāpieliek punkts. Tiklīdz iedomājos par to, sākās laringīta lēkme. Atkal esmu piekususi, vajadzīgs restarts un "palīdzība no zāles"!
Es devos savas kolēģes pavadībā ceļojumā par savu solījumu medicīnā, kas tika dots, pabeidzot ārsta palīgus šajā dzīvē. Tālāk ceļojumā pieslēdzās arī mana skolotāja Inga Ružicka.
Dziļš solījums man bija arī bērnība, pirms pieņēmu lēmumu kļūt par mediķi. Man bija kādi 6 gadi, kad nomira mans tēvs no kuņģa vēža. Es nevarēju pieiet pie zārka un atvadīties, jo man bija bailes. Bet es sev iedevu solījumu, ka izmācīšos par ārstu un varēšu palīdzēt cilvēkiem, lai viņi nemirtu no audzējiem un slimībām. Tā kā tēvu biju redzējusi maz savā dzīvē, tāpēc man nebija skumju, kā tādu, bet es ļoti jutu līdzi mammai, jo viņa par to bija saskumusi. Es biju panikā, bailes no mirušā, jo es neuztveru viņu tajā brīdī kā tēvu, es uztvēru savas sajūtas, ka es gribu būt labs ārsts. Pareizāk - ķirurgs. Tas notika viss savādāk, izmācījos par medicīnas māsu, tad par ārsta palīgu, tālāk, lasiet.
Kad biju pirmā bērna gaidībās, strādāju slimnīcas uzņemšanas nodaļas pārsienamajā istabā, tā doma vel manī bija par to ķirurģiju. Kādā dienā runājām ar vecāko dēlu (viņam 31 gads!) un viņš man saka tā:" Es ļoti gribēju izmācīties par ķirurgu!" Es tajā brīdī sastingu un sapratu, cik nopietni tas viss ietekmēja arī manu bērnu! Viņš izmācījās par datorspeciālistu, atmeta to domu par ārstniecību, bet, doma bija!
Vai tas solījums šobrīd ir jālauž un pateikt tam "paldies" un iet tālāk, vai var ielūkoties, kas ir vēl jādara, lai mainītos manas sajūtas un dzīve šeit un tagad. Un vai tas ietekmē manus bērnus?
Ceļojuma ievadā atslābināšanās. Jūtu sava ķermeņa labo pusi, nepatīkama sajūta galvā un operētajā labajā kājā, augšstilbā.
Drošības vieta - tas ir pie jūras. Redzu, ka esmu saģērbusies mētelī, ir vētra un tumšs. Jūra ir baisa, sajūta, ka man tas patīk. Es nesaku, ka es tur jūtos droši, sāp visa galvas labā puse, pulsē. Jūra vētrā, tas atgādina manu mīļo teicienu: "Es esmu mierīga, kā jūra...vētras laikā!" Un es esmu mierīga, bet apkārt ir vētra!
Palīgā uz drošības vietu pasaucu visus savus Gaismas palīgus, Skolotājus, Eņģeļus, savus Garīgos skolotājus, visas Gaismas būtnes, kas ir 100 % no Gaismas.
Es no sirds nošķaudos - tas ir nopietni!
Klāt ir Erceņģeļi Mihaels, Gabriels un Rafaels Kaut kur ir arī Jēzus, kā Garīgais Skolotājs, viņš skatās no augšas uz visu. Erceņģeļi ir man blakus, tā kā no labās puses, Jēzus pie kreisās, augšā. Galvassāpes norimās. Jūtu pulsējošu punktu vaigā labajā puse zem acs. Izgaismojās Erceņģelis Mihaels ar savu stingro stāju un zobenu, stingri skatās uz mani.
Pavadonis: Saproti, vai kāds no šiem atnākušajiem vēlās Tev kaut ko teikt vai parādīt, izgaismot kaut ko?
Klients: Erceņģelis Mihaels ar zobenu tā kā iesvēta mani, uzliekt to uz mana labā pleca. Ar aso stūri, ar galu, spiediens no ķermeņa pazūd, vēl klejo pa galvu. Tā ir svētība no viņa! Saules pinumā sākās kustība, ķermeniski, pa pulksteņrādītāja virzienu, pa spirāli notiek kustība.
P: Saproti, kāpēc tas tagad notiek saules pinumā?
K: Tiek dota enerģija, ļoti spēcīga plūsma, nāk no augšas, kā piltuve avotiņā, tur ir Gaismas un Mīlestības plūsma, ļoti spēcīga, līdz asarām. Iet cauri visiem enerģijas centriem. Tieku uzpildīta ar enerģiju, jo šobrīd arī jutos piekususi, no tādas bezjēdzīgas cīņas. Šis zobens man jau tika iedots kādu laiku atpakaļ, lai es dotos cīņā ar sistēmas spēli, kas šobrīd notiek, kas saistīts ar manu darbu medicīnā. Erceņģelis Mihaels: "Šobrīd Tavi spēki ir izsīkuši tur un Tevi vajag uzpildīt!" Plūsma ļoti spēcīga, kas nāk arī no Skolotā Sanandas jeb Jēzus Mīlestības plūsma. No Mihaela - spēks un enerģija. Līdz asarām! Saules pinumā izveidojās spēcīgs enerģijas punkts.
P: Pajautā, vai process ir jāturpina, vai mēs vara doties tālāk?
K: Šobrīd izlīdzsvarojās ķermenis, enerģijas centri strādā. Sajutu, kā abas ķermeņa puses izlīdzinājās. Jā, varam turpināt, ja vajadzēs tad viņi pieslēgsies.
P: Paskaties, kas vēl Tevi piesaista šajā drošības vietā?
K: Saspringums pieres daļā. Trešā acs tāda kā iekapsulēta? Mēģinu redzēt ar to, skatos tālumā jūrā, viss ir tumšs, ir punkts - Gaisma. Nekas cits vairs neinteresē, tikai tas, bet skats ir tā kā iesaldēts.
P: Kas ir tas, kas Tevi piesaista pie šīs Gaismas?
K: Vienkārši Gaisma, tā kā informācija, kāds ir gatavs to informāciju iedot. Es to gribu saprast, bet netieku tai klāt.
P: Kas Tev šobrīd jāizdara, lai piekļūtu pie šīs informācijas?
K: Jāpārvar bailes no bangojošas jūras! Man ir jautājums: "Kristus Sananda, kā Tu gāji pa ūdeni? Kā Tu to darīji? Man ir svarīgi nokļūt tajā Gaismas punktā!" Man ir bailes no jūras, kas vārās vētrā, mutuļo! Dziļi tumša.
P: Ja radās šis jautājums, tad saņem to atbildi, ja tas šobrīd ir nozīmīgi un svarīgi. Lai izgaismo Tev ceļu uz šo Gaismu!
K: Viņš man iet pa priekšu, kā Gaisma. Viņš rāda uz ūdeni, ka tas ir mierīgs. "Kur Tu redzi vētru?" Es redzu ka jā, ūdens ir mierīgs! Es gribēju viņam iedot roku, bet viņš iet man pa priekšu. Tā jūra apkārt ir melna, bet kur mēs ejam, tur ir gaišs. Man Sananda rāda ceļu, nelaiž iet vienai pašai, es viņam sekoju, iekšēja drošība. Parādījās ķermeniska vibrācija labajā pusē
Satraukums, kas notiek!? Ka es to varu izdarīt, kāpēc es to varu, kāpēc tas viss notiek? Interesanta vibrācija - ne laba, ne slikta.
Mēs ejam, Gaismas avots ir kā kuģis. Moderns, ar visām navigācijām. Interesanti - tas kuģis ir it kā seno laiku, bet ir visi sakari, viss kā jaunam kuģim. Sakari ar Visumu, kā fantastikā! Esam uzkāpuši uz klāja. Viss ir tumšs un tukšs. Tāda sajūta, ka tas ir tas "Klīstošais holandietis"!
P: Paprasi, vai tā tas ir?
K: Es prātam likšu, lai viņš uz tāfeles uzraksta to, kā apstiprinājumu, vai tas ir tas, ko es nesen dzirdēju. Es to stāstu biju dziedējusi citādāku, pa radio sadzirdēju citādāku. Mani atveda uz šo kuģi. Apstiprinājums te ir tam, ka stāsts, ko dzirdēju pa radio, ir daļēja taisnība. Tas stāsts, kas ir mānās zināšanās, ka cilvēki uz šī kuģa nomira tāpēc, ka dzēra jūras ūdeni, jo nebija tīrā ūdens, ko lietot pārtikā. Un tagad kuģis ir pamests, bez cilvēkiem, kā vraks. Tās iekārtas jau neko nedod. Ja ir "gadžeti" (aprīkojums, aparatūra - autores piezīme) saziņai, tad nav jau cilvēku, kas var to ziņu nodot. Tas ir vienkārši kuģis!
P: Kāpēc Tev izgaismojās šis kuģis?
K: Pirmais, kas atnāk - zināšanas. Man ir svarīgas manas zināšanas.
Viedokļi - kuros es mēdzu ieklausīties, bet ne visus es pieņemu, jo man ir zināšanas.
Tas ir pareizi - to apstiprina mans Skolotājs!
P: Kāpēc šī vieta ir izgaismojusies, kas sasitās ar šīsdienas jautājumu?
K: Tas kuģis ar tiem "gadžetiem", tas ir saistīts ar manu profesiju! Es vairs neredzu savai profesijai segumu, jēgu, jo šobrīd ir svarīgas kaut kādas manipulācijas, svarīgi aparatūra, bet nav svarīgs Cilvēks! Tāpēc man parāda to tukšo kuģi, reāli tukšs! Tajā vairs nav piepildījuma, tur vairs nav svarīga cilvēka būtība, kā tāda. Tā ir tāda vieta. Piemēram, "ātrā palīdzībā" - Tu strādā it kā ar cilvēku, bet tajā pat laikā Tu strādā ar aparatūru. Pēdējā laika tendences bija, ka uzmanība vairāk tiek vērsta uz aparātiem, ne uz cilvēku. Daudzas reizes mēģināja stāstīt, ka svarīgi ir izrunāties, bet "vārdi nesaskan ar darbiem". Dzīvē notiek pretēji! Rīkojumi, lietas, kuras Tu, kā Cilvēks, reāli nevari izpildīt. Tad Tu jūties, kā uz pamesta kuģa. Ar tiem aparātiem jau Tu tur esi, bet kur paliek Cilvēks un cilvēcība. Manī ir IZMISUMS no tā! Man ir zināšanas, ir svarīgi viedokļi, bet tas manī izraisa tādu kā izmisumu, sajūtu, ka tas nav svarīgi!
P: Paskaties apkārt, kas Tev vēl pievērš uzmanību?
K: Stūres rats kapteiņa kajītē! Kā uz veca pirātu kuģa! Es gribu tur! Vadības panelis iedegās, tiklīdz es paņemu stūri savās rokās. Navigācija, viss sāk strādāt. Es esmu tas cilvēks, kas tā kā atdzīvināja to vietu, ar to pieskārienu, ar to savu izpratni, ka es sapratu to vēstījumu.
P: Saproti, kāpēc Tev izgaismojās šī kajīte?
K: Jāpaņem vadības savās rokās, šajā gadījumā un jāstūrē tur, kur es gribu! Lai tās zināšanas, kas ir manī, tās es varu dot cilvēkiem, viņi to var pieņemt vai nepieņemt, man tas vairs nav svarīgi, jo stūre ir manās rokās.
P: Piedāvāju vēlreiz paļūkoties apkārt, vai ir kas svarīgs, ko vēl apskatīties.
K: Gaisma, ne tikai tā, ko redzu paneļos, bet kuģis it kā samazinājās izmēros, palaida tādu kā staru, tā kā no augšas, kā prožektoru, izgaismo jūru, tālu uz priekšu un es saprotu, ka tas ir tas virziens uz kuru man ir jādodas. Šobrīd man no smagnējā kuģa "Klīstošais holandietis" ir iedota ātrgaitas laiva, tas kuģis tur arī paliek. Ar to es varu virzīties uz priekšu. Es arī sajutos, kā mazākā telpā, no tā man neizmainījās sajūtas, drošība.
P: Pirms mirkļa Tu minēji, ka sajuti tādu kā izmisumu, ieeja atpakaļ tajā mirklī un saproti, no kurienes tas nāk, vai Tev ar to kaut kas ir jādara?
K: Interesantais stāsts par to dzīvi, kur es biju žēlsirdīgā māsa. Es tādā pārspēkā, pārgurumā izgāju no telpas, saprotot, ka man vairs nav spēka palīdzēt! (Stāsts varēja būt par Pirmo Pasaules karu ka lielā telpā es palīdzu aprūpēt daudz slimo un ievainoto kareivju, to redzēju kaut kad iepriekš! - autores piezīme)
No šīs dzīves - uzņemšanas nodaļā, strādājot postenī, sapratu, ka man ir jātiek ārā. Pateicu kolēģiem, ka es izeju, atvēru durvis, jo sapratu, ka nevaru vairs fiziski tur uzturēties! Manī ir tāds izmisums, ka mani plēš uz pusēm, ka es netieku vairs fiziski galā ar darbu Man radās sajūta, ka es paņemšu baltu papīru un uzrakstīšu atlūgumu! Tajā brīdī, pārslodzes dēļ, bija tādas sajūtas.
Un vēl situācija no šīs dzīves - man parāda, ka esmu "ātrajā palīdzībā"'. Es sēžu mirstoša pacientam pie galvas, lieku viņam elpvadu, es elpinu viņu, es saprotu, ka es tajā brīdī gribu saķērusi galvu, jūtu izmisumu, man birst asaras, to atceroties, tā ir reāla situācija. Mēs ar ļoti lielu ātrumu braucam uz slimnīcu, šoferim es uzticos, otrs kolēģis ir piesprādzējies un neko nevar izdarīt. Tas cilvēks uz nestuvēm mirst, manī ir izmisums. Iestumjot uzņemšanas nodaļā, mēs varam tikai pēc mirkļa konstatēt nāvi, jo mēs tur neko nevaram izdarīt!
Tādas lietas ir sasummējušās manī un ir radījušas šo sajūtu. Man no tā ir jātiek vaļā, jo tas traucē virzīties uz priekšu. Tas traucē tai ātrgaitas laivai iet uz to Gaismu, Tā stūre jau ir manās rokās, jūra vēl ir melna, izgaismots tikai tas prožektors. Tādas situācija, ka līdz asarām. Un tur ir arī tie aparāti. Tu uz tiem skaties, tie rādītāji visi krītas, lai arī ko Tu darītu, Tā dvēsele iet prom no ķermeņa.
Ar visām manām zināšanām, tās man ir, es naktī varu piecelties un noskaitīt algoritmus, kuram to vajag!? Man noteikti vairs nē!
P: Saproti, kāpēc Tev šīs situācijas izgaismojas?
K: Tāpēc, ka es esmu novesta līdz galējam punktam. Tas tā kā pastiprina tās sajūtas, emocijas, ka es tā negribu tā vairāk. Viss ir forši, "gadžeti", aparāti... Es esmu DZĪVS CILVĒKS!
Vēl viens aspekts - Vai es, iejaucoties, tīri ar savām zināšanām, esmu izdarījusi pilnībā visu tā, kā tai dvēselei es it kā esmu palīdzējusi, labu gribot, glābusi dzīvību tajā brīdī, tajā iemiesojumā. Jo neviens jau atļauju viņai neprasīja, jo es jau aizbraucu ar savu brigādi, tāpēc, ka kāds no radiniekiem ir izsaucis, pie piederīgā, jo ir kaut kas noticis. Viņš jau pats to nav prasījis. Cik es ar to savu darbību esmu palīdzējusi, vai ir otrādāk. Tas ir vēl viens aspekts šim izmisumam.
P: Šobrīd es Tev piedāvāju nokļūt laikā, vietā un telpā, kur ir cēlonis šim izmisumam.
K: Izpeld vairākas dzīves, hronoloģiski grūti pateikt, kura ir pirmā.
Žēlsirdīgā māsa.
Dziednieks Āfrikā, kurš glāba savu kolēģi no indīga zirnekļa koduma, kurš no tā nomira.
Vikings, kas sūtīja savus kareivjus ar kuģi sirojumā, kurā visi gāja bojā. Pārdomas, izmisums, kāpēc šīs dvēseles esmu tam pakļāvusi.
P: Kura izgaismojas visspilgtāk. Paskaties tā kā no augšas uz tām visām.
K: Kara tēma, laupīšana, vikings. Atkal sasaistās ar profesijas izvēli.
Kādā no ceļojumiem izgaismojās šī dzīve, jo es nejutos labi, kā vadonis, jo ir gājuši bojā cilvēki. Vairāk es to redzu, kā tādu, kā miesu, kas iet bojā. Miesu kā tādu, nešķirojot dvēseles. Tajā brīdī es tur esmu vecis, kas nešķiro, miesa vai dvēsele. Bet kaut kā stulbi!
Saslēdzās ar šo dzīvi, ka mammai ar lokomotīvi notrieca otro vīru, es redzēju to, sēžot vilcienā, kā ķermenis ir novilkts malā un tas saslēdzās ar to brīdi bērnībā, pie tēva zārka, kad solījos būt par ārstu, kurš palīdzēs, lai cilvēki nemirst.
Man ir jāizvēlas tāda profesija, kas palīdz šos ķermeņus dziedināt caur tīri tehnisku medicīnu. Tas nav no dvēseļu līmeņa, bet iekš ķermeņiem, saliek tādu fizisku plānu.
Fiziski strādā ar ķermeni, Tu esi aizsūtījis nāvē ķermeņus, tur ir miris ķermenis un TUR MIRST ĶERMENIS.
Fiziskais plāns, fiziska miesa. Tas ir devis man tiesības rīkoties ar to ķermeni.
Kas tās ir par tiesībām, manipulācijām, kāpēc es drīkstu tās veikt!
Ņemot vērā to, ka tie visi ķermeņi ir ar dvēselēm, bet tajos brīžos es tajā neiedziļinos. Tāpēc, ka man ir iemācīts strādāt ar ķermeni.
Man tajā brīdī nav teikts, ka tam ķermenim ir dvēsele. Domāt, ko tā dvēsele grib pieredzēt. Tas tā kā tiek atdalīts - ķermenis par sevi un dvēsele par sevi, un nejauciet tās lietas kopā, tā ir tā tehniskā medicīna, kā to es varu nosaukt. Sajūta fiziski smaga, pie zemes ļoti pieturoša, svina pielieta sajūta.
P: Piedāvāju šo momentu papētīt smalkāk. Šo situāciju ar mirstošo pacientu. Vai to vajag, kāpēc Tu to dari. Tuvinieki ir izsaukuši, lai Tu palīdzi. Ieraugi šo dvēseli un pasauc uz sarunu.
K: Man atnāca nupat viena cita situācija - Pacēlos virs šīs situācijas, tas saslēdzās ar citu gadījumu no šī brīža dzīves. Meitene, kurai bija veikusi plastisko operāciju, palielinājusi krūtis, kaut kas noticis, klīniskā nāve, neveiksmīgs rezultāts, pusgadu nogulēja uz gultas, sadalījās plaušas.
Kāpēc es to redzēju? Tajā brīdī, kad vedām insulta pacientu (pirmā situācija, kur elpināju - autora piezīme) mēs pateicām piederīgajiem, ka situācija ir ļoti smaga, ka ir jārēķinās, ka var būt slikts iznākums. Piederīgie saprata, brauca līdzi ar savu auto uz slimnīcu, pieņēma situāciju.
Otrā situācijā, ar jauno meiteni, mēs arī pateicām piederīgajiem, ka meitene mirst. Jāved tikai ir kādas 10 minūtes, bet mēs to reāli varam nepaspēt. Vai tiešām viņi grib, lai mēs to darām? Un piederīgie uzstāja ļoti, palika nikni, bez maz vai sita kāju pie zemes, kā jūs iedomājaties, vajag un viss! VAJAG, LAI TO ĶERMENI AIZVED UZ UZŅEMŠANAS NODAĻU!
No augšas uz to visu tagad skatoties, es atceros, ka es uzņēmos tādu dīvainu lomu, tajā brīdi nedomāju neko dziļi, man lika pateikt piederīgajam, konkrēti - meitenes tēvam, kurš bija atbraucis līdzi uz uzņemšanas nodaļu, kurš skrēja patreiz iekšā nodaļā, niks, dusmīgs...
Es sapratu, kāpēc viņš ir dusmīgs. Viņš dusmojas uz sevi, ne jau uz mani, es to neuztvēru personīgi, es pateicu tādus vārdus: "Jums ir jāiet iekšā, ja Jūs vēl gribat meitas ķermeni redzēt, (ne tik skarbi, varbūt), Jums ir jāiet uzņemšanas nodaļā nekavējoties, jo viņa mirst." Un tā arī bija. Pagāja divas minūtes un viņš iznāca ārā, meitene bija nomirusi.
Un es, no vienas puses, jutos ļoti labi, ka es to viņam pateicu, jo viņš paspēja atvadīties no ķermeņa, no otras puses - es jutos tik "štruntīgi", ka man tas bija jāsaka, jo es taču neesmu Dievs, jo, varbūt, viņa nemaz nenomirst! (Tas gan ir pieredzes jautājums, jo to v iespējams atņemt, intuīcija un sajūtas strādā!)
No dvēseles skatu punkta, tagad skatoties, tās situācijas saliekot kopā, jā - es jau nezinu, kāpēc man tos vārdus bija jāpasaka, tāpēc, ka viņš ļoti gribēja atvadīties no tās miesas. Viņš jau žēloja tikai sevi, ne jau to cilvēku, kuram ir atvieglojums pēc tam, kad tā dvēselīte aiziet. Viņš jau to neapzinās, tas piederīgais. Man to lika pateikt, jo es savādāk sev nepiedotu to, ja es teiktu, ka viss būs labi, tagad viņa ir uzņemšana, zinot, ka viņa mirst. Es jūtos izpildījusi savu uzdevumu, kā dvēsele.
P: Parunā tagad ar tām dvēselēm, kuras Tu centies glābt, bet neizglābi.
Vai kāda izgaismojās viena, vai kopumā paskaties uz viņām.
Tev bija tas jautājums, vai Tu pareizi dari vai nē. Pilnīgi paskaties, sajūti, kā viņas reaģē uz šo jautājumu. Viņas tagad dzird, jūt, ka mēs par viņām runājam, ka TU ESI PROCESĀ UN GRIBI SAPRAST, TU ESI GRIBĒJUSI DARĪT TIKAI LABU, KAD TU VIŅAS GLĀBI.
Un, pie reizes, sajūti, ieraugi tos zvērestus, ko esi devusi.
K: Tie ķermeņi, tā kā "zombiji", man rādās.
Daudz tādu ir, kas reāli ir mēģināti dzīvināti vai jau bijuši miruši. Ķermeņi stāv kā tādā "šausmenē".
Man ir novilkta līnija. Es esmu ārpus tā, jo, skaidrs, tagad jau man ir skaidrs, ka tas bija man jādara, nešķirojot. Aiz manis stāv mana Gaismas ģimene, kas man arī deva tos mirkļus, nu beidz taču, saproti, ļauj iet.
Situācija atkal no dzīves, kad es reanimēju ķermeni, tur bija interesanti, ķermenis nepārstāja dzīvot, dvēsele šaubījās, iet prom vai palikt. (situācija jau pie sapratnes, ka ar dvēseli var parunāt - autora piezīme) Es uzrunāju viņu vārdā, vai Tu paliec vai Tu ej! Mēs ar kolēģiem bijām jau kādu stundu reanimējuši. Es nezinu, vai to sajuta arī citi, bet manī parādījās tāds kā atvieglojums, kad aparātos parādījās arvien lēnākā sirdsdarbība. Es sapratu, ka viņa, kā dvēsele ir izlēmusi aiziet. Un tas process izskatījās, ka viņai kā dvēselei vairāk interesē, ko mēs tur darām ar to ķermeni, nevis tā tā ka viņai interesē palikt dzīvai. Sajūta bija tāda, ka tā dvēsele ir apsēdusies uz gultas malas un vēro - "Nu, ko Tu tagad darīsi?" Tāds dialogs, tas jau man ir apzināti, ka ir dvēsele un ka es varu ar viņu runāt.
Tie "zombiji", tur es tā kā apzināti ar tām dvēselēm nerunāju, varbūt zemapziņā es sapratu, ka ir tās dvēseles, viņas tur neparādās. Aiz muguras ir tāda kā Gaisma, tālākam ceļam, tā tas varētu tulkoties!
P: Tu saproti, Tev bija jautājums, vai Tu darīji pareizi?
K: Jā, es saprotu, ka jā. Tie ķermeņi, viņi tādi arī palika, viņiem tas nav būtiski. Ka es ar savām zināšanām un darbībām apzināti neesmu kādu nogalinājusi, eitanizējusi. Kādreiz ir bijušas sajūtas, kāpēc tam cilvēkam ir jāmokās, tā dvēsele vairs negrib tur palikt, bet Tu nevari uzņemties Dieva lomu. Robeža ir - miesa pie miesas - dvēseles pie dvēselēm. Dvēselēm viss ir labi. Viņas tā kā mani atbalsta, sajūta, ka gaismas siena man aiz muguras ir silta, spēcīga, mīļa Izgaismo mani no aizmugures, spēcīgs gaismas lauks, priekšā stikla siena, kur es redzu to mirušo pasauli , "Klīstošos holandiešus".
P: Saproti, kā viņi reaģē uz to, kā Tu visi stāsti, vai viņi piekrītoši, saka, ka Tu pareizi saprati?
K: Tie ķermeņi aiziet prom, izgaist. Viņus es vairs neredzu.
P: Kā Tu to saproti?
K: Paldies, Tu esi sapratusi, ka ķermenis nav pats svarīgākais. To es arī esmu šobrīd sapratusi, ar savu apziņu. Tad man bija svarīgi to darīt, lai es nonāktu līdz šī brīža sapratnei.
P: Saproti, kad Tu to tagad stāsti, ir kaut kas jādara? vai vajag kaut ko deaktivizēt, vai pietiek ar to, ka Tu to šobrīd esi sapratusi?
K: Priekš manis viss kārtībā, bet ir kaut kādas dusmas? Ne jau dusmas no tiem, kurus es glābu! Dusmas, kas sakrājušās apkārt no piederīgajiem, kas, žēlojot sevi, nav varējuši palaist savu piederīgo uz dvēseļu pasauli!
Kas ir jāizdara ar tām dusmām, jo tās ir kā enkurs! (atkal viss ap tiem kuģiem!) Bremzes. Parāda meitenes tēvu, kas ir vājprātīgi dusmīgs uz mani. Bet es jau neesmu cēlonis tam, kas notika,. Tam visam ir cits izskaidrojums. Tajā brīdī tās dusmas tiek vērstas uz mani, kā uz ķermeni, kas ir otru ķermeni mēģinājis glābt un trešais ķermenis apvaino viņu!
P: Saproti, kad Tu to stāsti, pievērs uzmanību tai savai Gaismas sienai, savai Augstākajai dvēseles daļai, saviem Gaismas palīgiem, saproti, ko viņi saka, kas Tev šobrīd ir jādara? Lai izgaismojās, kas ir jādara ar to tēva dvēselīti, vai jāparunājas ar viņu, vai vēl kas cits jāizdara?
K: Viņi jau sūta Gaismu un Mīlestību, viņš viss staro, stāv uz uzņemšanas rampas un viņš nesaprot, kas notiek. Tā viņš tur stāvēja, tajās dusmās. Caur mani tā Gaisma iet, tā plūsma caur manu ķermeni, es esmu kā bākas gaisma, caur kuru tiek virzīts Gaismas stars tieši uz konkrēto cilvēku. Caur tām dvēselēm, kas ir aizgājušas jau dvēseļu pasaulē, caur mani iedod reizē arī informāciju, sapratni, Gaismu, Mīlestību, tādu siltumu. Viņš pēc tam pagriežas, aiziet, viņš raud, pārdzīvo, žēlo sevi. Šobrīd viņam iedeva spēcinājumu, viņa dvēselei. Tie, kas ir jau piedzīvojuši, šo ceļu izgājuši, nomirušie, ne tik dabīgā nāvē, bet ar kaut kādām ciešanām. Tieši tie dod to spēcinājumu, kas ir dzīvi palikušie, konkrēti ne tikai uz šo vīrieti.
Šo Gaismu es varu dod arī caur sevi, bet šīs dvēseles pašas var tagad katram tam piederīgajam to aizsūtīt! Man sajūta, ka enerģija nāk caur rokām, siltuma vibrācija, ļoti spēcīga. No augšas, no avotiņa, caur sirdi, Saules pinumu un tad caur rokām.
P: Lai tas process tur notiek. Tagad saproti, ir bijuši ļoti daudz citu tuvinieku, saproti, ko ar tiem visiem pārējiem šobrīd darīt? Tāpat kā notiek ar šo vienu vīrieti, vai ir kas cits?
K: Pat nevis tikai tuvinieki... Man tagad parāda situāciju, es esmu aizbraukusi pie pacientiem, apkārt ir izmisums, bet izmisums ir mūsos visos, kas iesaistīti tajā situācijā.
Kad mēs ierodamies izsaukumā, tad viens cilvēks, kas ir vājprātīgā izmisumā, jo viņš ir uzdevis darīt darbu kādam, kurš, darot šo darbu, ir nosities. Otrs cilvēks, kas bija līdzās, ir gandrīz sajucis prātā. Visi apkārt ir, kā sajukuši prātā, jo viņu acu priekšā ir notikusi nelaime. Mēs, kā brigāde, esam atbraukuši un uz mums tagad tiek uzgāztas tas "sū... spainis". Mēs pat baidāmies kāpt laukā no mašīnas, cik tas izmisums un dusmas, kas ir apkārt, ir tik biezs, ka ir sajūta, ka tas Tevi saspiedīs ar visiem metāliem, kas mūsu auto ir gana spēcīgi.
Šeit arī gribās sūtīt Gaismu un Mīlestību, jo pēc tam jau viss izlīdzinās.
Bet tas pirmais moments ir smags, kā ar svinu pieliets, cilvēki kā iedzīti līdz vidum asfaltā. Gribās teikt - ņemat to Gaismu, kāpiet ārā!
Tās dvēseles jau pašas to ir izvēlējušas, beidzat kliegt un dusmoties!
Kur mēs, kā ķermeņi, esam vainīgi, ja tā dvēsles ir izlēmusi tā nomirt? Neesam mēs tur vainīgi!
Notiek vainas apziņas dalīšana, dusmu mētāšana. Viss tādā nevajadzīgā spriedzē. No malas tas izskatās biedējoši cilvēkiem, kas nav to redzējuši. Tu runā ar cilvēkiem, viņi reāli ir sajukuši prātā no tā, ko viņi ir ieraudzījuši. Dvēselei tā arī ir pieredze.
Tajā brīdi, kad Tu to redzi, ķermeniski gribās to cilvēku vienkārši apkampt, tīri fiziski samīļot, beidz "cepties", notika un tālāk, kas notiek, atver acis, gribās sapurināt, Tava dzīve taču nav beigusies, tā bija viņa izvēle!
Cilvēciskā līmenī ir grūti, bet dvēseļu pasaulē viss tas ir saprotas. Viņi ir gatavi sūtīt to Gaismu. Tajā brīdī tikai viņa tur nevar ieiet, jo tam cilvēkam to pieredzi vajadzēja! Viņi pēc tam var iejaukties, tad viss izlīdzinās, aiziet plūsma. Mēs esam kā zibensnovedēji, bākas lampas. Kas neapzināti noticis man, ar mani.
P: Ko Tev tagad ar to visu darīt? To dusmu enerģiju vajag deaktivizēt? Gaisma tur jāsūta, kas jādara?
K: Cilvēciskajā līmenī viss notika, jo tajā brīdī tikai tajā līmenī var runāt, jo cilvēki neuztver neko citu. Tu nevari runāt no garīgā skatu punkta cilvēkam, kurš redz, ka viņam acu priekša ir nomiris cilvēks. Viņš uztver tehniskas darbības, kas absolūti neko neizmaina, bet tajā brīdī šķiet, ka viss ir kārtībā. Man, kā cilvēkam, kas redz to situāciju no visa kopumā, apzināti izveidojas tāda kā aizsargsiena, lai šī dusmas manī nevar ienākt, lai mani tās nevar tieši ietekmēt. DUSMAS PALIEK KĀ NOSĒDUMĀ, KĀDOS ĶERMEŅA SLĀŅOS!
P: Saproti tagad, pameklē cēloni tam, ka Tev šajā dzīvē ir jāsastopas ar šīm dusmām?
K: Parāda bangojošo jūru. Tās arī ir dusmas. Tās ir tās dusmas, kas ir sakrājušās manā drošības vietā, no visām pieredzēm. Erceņģelis Mihaels vēl joprojām mani spēcina, lai es ar to varu tikt galā.
P: Saproti, vai pietiek ar to, ka Tu to visu esi izpratusi, ka Tu vari to pieņemt kā dvēsles pieredzes, vai Tu vari sev piedot, lai kā Tu esi reaģējusi vai kā citi ir reaģējuši tajā brīdī.
K: Manī absolūts miers. Ir sajūta, ka es to esmu izstāstījusi. Ka tā Gaisma, kas bija no tām dvēselēm un, šobrīd, jūrmalā parādās tāda, kā vēja pūsma, vairs ne kā negaiss, bet maigāka, ar situmu. Tās smiltis ja ir izgaismojušās. Jūra ir palikusi mierīgāka, vēl nedaudz nomākusies. Notiek transformācija - gan vietas, gan dusmu pārvēršana Gaismā.
P: Lai tas notiek automātikā režīmā. Tagad lai izgaismojās tā dzīve, KURĀ TU PIRMO REIZI ESI DEVUSI ZVĒRESTU, kurā Tu apsolies palīdzēt citiem cilvēkiem.
K: Sākas klepus, kad ir runa par zvērestu.
Dzīve, kurā es esmu virsaitis. Dzīvojām tādos vigvamos no buļļu ādām. Bija kāds saslimis, es aicināju, lai atved ar pajūgu Balto Sievieti. Es, kā spēcīgs vīrietis, esmu satraukts, Baltā Sieviete ieiet vigvamā, visiem jābūt klusu, jo dakteris ir atbraucis. Apziņa, lūk, te ir tas, kas var palīdzēt, es uzticos, bet, tajā pat laikā ir satraukums, vai tas cilvēks izdarīs labāk, nekā es? Vai es būtu gudrāks? No malas skatoties, es tagad redzu savu un sievietes tēlu. Īsti nav ticības, vai viss būs labi. Uzņemos atbildību arī par viņas darbu, būšu vainīgs, ja kas nebūs tā, kā vajag.
P: Nokļūsti tajā brīdī, kad ir notikusi zvēresta došana.
K: Iniciācija, nu protams! Esmu gana gudrs, ātrs, izveicīgs, svarīgi izdzīvot, ja Tu esi uz izdzīvošanu. Atbildībā uz mani, caur to iniciāciju, kas iedota ar šo amatu, es to uztveru ļoti nopietni, esmu zinošs, koordinēju visus. Tāpēc es nevaru ļaut vienai Baltajai Sievietei uzņemties atbildību. Iniciācijā iesvētījuši mani par vadoni.
P: Pacelies virs šīs dzīves līnijas un paskaties, vai ir kas vēl saistībā ar solījumu došanu?
K: Nodzīvoju kādus 40 gadus. Baltie mūs iznīcina, es neko nevaru izdarīt. Paņem gūstā sievietes, bērnus, es neko nevaru izdarīt!
Sajūta slikta aiz krūšu kaula! Klepus, aizsmakums.
Kaut kāds ievainojums tur ir, nodevība, sajūta, ka savējais ir izdarījis, neticu tam, šķēps iedurts, trāpa augstāk, virs sirds. Atkal tur ir dusmas, bailes - zvēriskas, zemiskas bailes par izdzīvošanu.
Mirstot, domāju - nopietni, kur ir pateicība, viss taču ir darīts, lai jūs visi būtu drošībā!
P: Es Tev piedāvāju tagad paskatīties to brīdi, kad dvēsele jau ir pametusi ķermeni, kā dvēsele uz to skatās?
K: Kā uz pieredzi. Kā dvēselei ir svarīgi krāt šīs pieredzes! Vairāk vai mazāk veiksmīgi nodzīvota dzīve, ne pārāk gara, bet piesātināta ar pieredzi. Dvēsele var "noslaucīt pieri", saliekam atmiņas failos un dodamies atpūsties!
P: Piedāvāju vietā un laikā, kad Tu plānoji virsaiša dzīvi, vai tā ir nodzīvota pēc plāna?
K: Bez tās dzīves nebūtu šodienas. Nebūtu satikusi cilvēkus, kas man jāsatiek. Nebūtu mācījusies šajā akadēmijā. Tā dzīve bija tā, kurā mēs bijām visi, kuri mācījāmies kopā minigrupā! Saikne ar to, kas notiek šeit un tagad!
P: Šobrīd es Tev piedāvāju Tev paskatīties uz iniciācijas solījumu, ko dvēseļu pasaulē Tev ir jādara, kā tas ietekmē Tevi?
K: Visās šajās dzīvēs, kurās esmu bijusi interesantajās sajūtās, flustrācijās, pārdomājusi jau ķermenī esot, neapzinoties, ka es to pārdomāju, kā dvēsele, kāpēc to vajadzēja, vai vispār to vajadzēja, izdaru secinājumus ķermeniski un viss. Tālāk notiek nākamā iemiesošanās, iniciācijas, pārdomas, atkal pāriet tālāk uz nākamo dzīvi. Kamēr nonācu līdz šim brīdim, dzīvē šeit un tagad. Esmu visu laiku tādās kā pārdomās, tas pat nav kā līgums vai solījums, nesaprotu, kas tas ir?
Rāda dzīves uz ekrāniem, skatos, kā dvēsele, ekrāni tā kā "iesaldēti". Skatos uz sevi "lejā", kad esmu tajā brīdī tur, "ātrajos" un mēģinu glābt cilvēku. Tas pat nav zvērests, tie ir tādi kā secinājumi. Kas ar tiem secinājumiem man ir jādara. Galva iekšā sāka "vārīties", spirāle iet pa avotiņu divos virzienos, ausīs džinkst.
P: Tas process, kas šobrīd "griežās", dara ko?
K: Vairāk sajūta, ka tīra. No tās daļas, kas ir virs Saules pinuma uz augšu. Galvā sajūtas mainās. Izveidojās piltuve no tās vietas, kur iedurts tas šķēps, tur ir piltuves gals. Man ir ievainota aorta, jūtu to vietu, ķermenis vēl juta to, lēnām kā dzīvība "aiziet". Sajūta, ka ar to plūsmu tīra kaut ko.
P: Saprati, kur Tevi nogalināja, tas bija pēc plāna?
K: Jā, tikai nevajadzēja pārcelt tos pārdomu brīžus. Kā tilts, viena dzīve, pāri posms, konstrukcija, ar kurām ik pa brīdim pārceļo sajūta, tā nebija vajadzīga. Tur ir tas smagums, dzelzsbetona konstrukcija, svins - situācija, iekapsulējās, stāvi un domā.
P: Saproti, vai tam ir jāturpina pārcelties, kas Tev ar to ir jāsaprot? Lai to pārtrauktu, atceltu, deaktivizētu, vai, vienkārši, ieliktu atmiņu lādītē.
K: Jāprasa Skolotājiem, pati es nesaprotu.
P: Paprasi šiem Gaismas Skolotājiem, domās palūdz, kas man ir ar to jādara?
K: Ticība sev! Vai manam dēlam ir svarīgi pārņemt to manu pieredzi, domu par ķirurga profesiju?
P: Pasauc dēla dvēseli uz sarunu un parunā ar viņu.
K: Mēs esam līdzīgi. Vairākas dzīves esam kopā, tāpēc viņš arī tik ļoti to visu izjūt. Vienā dzīvē viņš bija mana mamma, es biju viņa dēls. Tāpēc viņš izjuta to manu dvēseles vēlmi, atkal kaut ko realizēt. Tas ir viņa, kā ķermeņu mijiedarbības rezultāts, jo viņš jau bija ienācis manī, kā dvēsele, vēl nedzimis bērns. Tajā brīdī es domāju par to. Man sākās alerģija no medikamentiem, biju uz robežas, izlemt, vai palieku medicīnā un vai tas man ir jāturpina? Pārdomas. Vieda dvēsele man ieteica, ka Tu jau vari strādāt tur, kur nav saskare ar tiem medikamentiem. Viņš piedzima pēc mēneša, tajā slimnīcā. Es jau vairs par ķirurgu nemācīšos, ja nu vienīgi kāds no bērniem! (smejos!)
Dēls uztvēra to, kā domu. "Ai, ai ai! Tu domā, ka Tu esi uzņēmusies upura lomu, ka bērni aizies mācīties? Nu nē taču, Tu taču atceries, kā es Tev ticēju, kā dēlam? Tu taču arī man tici, kā dēlam!" Diskusija notiek! Izbeigts, Tev to nevajag! Pietiek, ka es jau esmu to ceļu izgājusi, esmu gatava pielikt punktu tam visam!
P: Pievērs uzmanību, kā viņš uz to reaģē?
K: Viņš uz mani skatās un saka: "Mammu!?"
"Nu ko, mammu?" Tas skatiens, mums abiem ir TAS skatiens! Nu, kas ir?!
P: Vai ir kas jādara, lai to atlaistu, dziedinātu?
K: "Viss kārtībā, kas Tu jocīga?"
"Jā, nopietni, es tur neesmu neko savārījusi?"
"Nu nē!"
Ar dēlu mēs tikām galā. Bet man vēl nav skaidrs par visu pārējo procesu.
P: Atceries situāciju, ka Tu biji maza meitene un devi solījumu, ka mācīsies, lai varētu ārstēt cilvēkus no vēža.
K: Klepus!
Pateicu ar apņēmību, bēdās. kā tas virsaitis, stingri.
Kā bērns biju bailīga, es nevarēju pieskarties mirušajam ķermenim. Zināju, ka dzīvē man būs saskare ar mirušajiem.
P: Saproti, kur tas solījums "iedzīvojās" Tavā ķermenī?
K: Krūtīs, tā kā uz kaklu. Es tajā brīdī to nevienam nevaru pateikt! Iestrēgst tur! Ļauju tajā brīdī izlemt māsīcai. Piekrītu. Tajā brīdi, kā bērns, es to nevienam nesaku, iekapsulējās. Melnums, tā daļa ir tumšāka.
P: Tagad ieraugi tā kā no augšas, kad Tu dod to solījumu?
K: Mēs stāvam visi, mūsu ir gana daudz, "jaunizceptie" ārsta palīgi. Es esmu ļoti apgarota, spēcīga tajā brīdī, jūsmīga! Es to esmu paveikusi!
P: Ienirsti tā kā tajā mirklī, kad Tu lasi šo solījumu.
K: Domās lasu, kāds lasa priekšā.
P: Paskaties no malas, kas notiek enerģētiski, kad Tu lasi šo solījumu?
K: Apkārt man ir Gaisma, sajūta, ka esmu viena, kas staro. Spēcīgs mirklis, kā iniciācija. Manās rokās ir zināšanas un tagad ej un gūsti pieredzi! Tas ir ļoti labi!
P: Paskaties, kur tā Gaisma staro?
K: No manis, tā kā no iekšpuses.
P: Ir kāds viens punkts, no kurienes staro?
K: Praktiski no Saules pinuma un sirds centra.
KAD ES TO PASAKU, sākas klepus.
"Tu jau saproti, ka te tāpat viss nav pateikts līdz galam! Skaisti jūs šobrīd visi šo solījumu dodat, bet nav līdz galam viss izstāstīts. Tas darbs ir saistīts ar kaut ko vairāk. Tie vārdi jau ir labi, bet cik to izdosies vai neizdosies realizēt, to jau neviens nepasaka."
Kaut kas līdz galam neiedots, nepateikts. Es jau esmu gatava, eju, dodiet darbu, es strādāšu. Ir tādi zemūdens akmeņi. Kaut kādas lietas, kuras es, kā cilvēks, kas devis šo solījumu, pārtaisīto zvērestu, kas ir vieglākā formā, nekā Hipokrāta laikā.
Atslēgas vārds - es atsakos ārstēt akmens pacientus. Kā es to esmu pateikusi pie sevis. Tas ir arī oriģinālajā zvērestā. Iznāk tā, kā es to saprotu, pēc sajūtām, akmens pacients ir tas, kuru nav vairs jāārstē, tas kurš mirst, tas, kurš negrib dzīvot, tas, kuram "ir pienācis laiks". Tajās situācijās esmu bijusi klāt un tā kā iejaucos ar savu darbību, kaut gan, vārdiski sev esmu pateikusi, ka to nedarīšu. No manis to prasa šī profesija, man viņi ir jāārstē. Tas ir tas apslēptais. Man ja nepateica, kā es atšķiršu šos akmens pacientus? Kā man to iedos, šo sapratni? Pati sevi iedzenu kā strupceļā. Man ir tiesības nepievērsties, neārstēt, kad cilvēks ir nolēmis "aiziet". Es tās tiesības sev esmu atņēmusi, tā iznāk?
P: Tagad paskaties tā kā no augšas uz visām dzīvēm, kuras ir izgaismojušās, gan tagadējā, gan tās, ko atcerējies. Situācijas, kā virpulītis, kuras Tu atcerējies. Saproti, kas Tev ir tagad jādara ar to visu, ar šo solījumu. Saproti pati, no sākuma.
K: Mani cieši apkampa Kristus.
Vienīgais, ko viņš saka man - Tici sev! Ļaujies! Tas viss ir ļoti labi.
Svarīgākais tajā visā ir - pievērst uzmanību tam, kas ir pateikts un kā ir pateikts.
Darbības!
Zvērestam pašam jau nav nekāda vaina! Kā to kurš saprot un realizē.
Es staroju, man ir svarīgi, lai šī Gaisma mani nesadedzina. Tas process, kas man ir ar šo veselību, katrs šis pārdomu mirklis atsaucās uz manu ķermeni, iedod, kā atgādnes no iepriekšējām dzīvēm, atjaunojās tas tilts, tās dzelzsbetona konstrukcijas.
Ik pa brīdim tās "uzpeld". Nevajadzīgā pārnese no situācijām, kur esmu šaubījusies.
Man ir jāpieņem un jātic sev!
Tas, ko es esmu izdarījusi, viss ir bijis manai pieredzei!
Tās nav pat kļūdas! Šobrīd tās situācijas ir bijušas ar šiem akmens pacientiem, kuriem es vairs nevarēju palīdzēt. Kāpēc es nepagriezos un negāju prom, bet izpildīju vēl kādus algoritmus?
Kurus man liek kāds, kurš man kaut ko ir mācījis, bet nav līdz galam iemācījis un izstāstījis!
Kāpēc to zvērestu dod lasīt tikai beigās!? Kāpēc to nedod lasīt pirmajā nodarbībā, kad Tu atnāc mācīties par ārstu? Kāpēc to neizskaidro? Zvērestam pašam nav nekādas vainas!
P: Saproti, kas Tev šobrīd jādara, vai pietiek ar to, ka Tu to visu izproti, saproti. Vai ir tā sajūta, ka Tev ir jāatsakās no tā solījuma? Vai ir jādara vēl kaut kas?
K: Man ir jāatrod solījums! Man parāda, kurš tas solījums stāv! Man viņš jāizlasa vēlreiz, ar šī brīža atziņām. (Sāk plūst absolūta mīlestības plūsma!)
Jāpieņem sev tālākai zināšanai, ja es pievēršos cilvēku dziedināšanai, tas attiecas uz visām jomām, kas attiecas uz cilvēku dziedināšanu, tas nav tikai uz ķermeni, miesu.
Šīs Hipokrāta dotās zināšanas, teikumi, tajā laikā, kad viņš to uzrakstīja, viņš to ir redzējis, kā holistisku (no visiem aspektiem - autores piebilde) medicīnu. Cilvēks ārstēs dvēseli, garu un ķermeni. Tas ir kādā brīdī pārtraukts, kaut kādā laika posmā ir nepateikts līdz galam, kā tad notiek šī ārstēšana, pārveidota nedaudz zvēresta doma un nogriezta cilvēka gara un dvēseles dziedināšana. Tāpēc ir šis izmisums, dusmas, jo cilvēks nav ņemts viens vesels, viens kopums. Tā vairs nav mana vaina vai neizdarība, tā ir sistēma, kas to tā ir izveidojusi. Šobrīd es varu turpināt ticēt sev un savām zināšanām, jo tās ir labas. Skolotāji rāda ceļu, ka viņi man palīdzēs atrast veidu, kā pilnveidoties. Lai es varu turpināt šo dziedināšanu, nu jau tas ir cilvēks kopumā. Zvērests var palikt, bet ar šo sapratni. Kad es to runāju, jau pirms tam parādījās līnija, dvēseles kas bija nostājušas tajā, pārtapa Saules aplī ap mani. Dusmas aizstūma pavisam tālāk. Izveidojās aizsargaplis.
Doma tāda, ja cilvēks būs viens vesels - ar savu garu, dvēseli un ķermeni, Augstāko apziņu, kas ir Visumā, tad tā pieeja ir tā, kura tika atbalstīta no īstā Hipokrāta zvēresta, no īstās tā būtības. To viņš arī akceptē, viņš, kā viens no viedajiem, viņš ir pateicīgs, ka es to esmu sapratusi. To svarīgi izprast daudziem, tādu nav daudz, kas jau iet šo ceļu. Rāda, ka divi procenti no mediķiem, kas tiešām to izprot, strādā ar netradicionālajam metodēm. Hipokrāta tēls rāda: "Nu redzi, te ir tie mediķi, kas šobrīd to ir sapratuši." Tur parādās tādas, kā Gaismiņas, tie, kas to ir sapratuši. Cilvēku ir daudz, bet maz izprot to viņa domu līdz galam.
P: Kāda šobrīd izskatās Tava drošības vieta un kāda ir šī ātrgaitas laiva, pults rokās, bet nebija kustības. Kas šobrīd ir mainījies?
K: Pludmale ir gaiša. Kuģis, "Klīstošai holandietis", pietuvojies tuvāk krastam, izgaismots, dzīvs, tur notiek rosība.
Man ir motorlaiva! Piesieta pie maza kociņa jūras malā. Jebkurā brīdī es varu iekāpt, aizbraukt, kur man vajag, kam man vajag kaut ko izstāstīt, iedot sapratni, ka es varu aizbraukt arī uz to "Klīstošo holandieti", tur būs tā dzīvība, cilvēki ar dvēselēm. Dzīvība atgriežas! Ar savu izpratni es varu palīdzēt tālāk, citā, jau labākā kvalitātē.
P: Paskaties tagad par to profesiju, ko Tu teici, ka grib mainīt, bet nekas nevērās. Kas ir mainījies? Šī informācija, lai nostājās priekšā alternatīvās nākotnes varianti. Profesijas - pirts, reikarncioloģija, u.c. Kādā veidā Tev jāpalīdz cilvēkiem, kur Tu to dari jau pēc savas brīvās gribas, tā kā Tu to redzi, jūti, saproti un Tu vēlies to darīt.
K: Interesanti! Man parāda, ka es jebkurā brīdī varu iekāpt laivā, braucam! Tā Gaisma apspīdēja profesijas, gan tās, ko zinu, gan tās, ko pat nevaru iedomāties, pilns horizonts, kas pazūd tālē.
Doma - Sargeņģelis saka: "Iekāp motorlaivā, vajag kādu aizvest ceļojumā, izdari, labi, pieredze, utt."
Tur var jebko izdarīt!
P: Sajūti, cik tas Tev notiek vienkārši, brīvi. Tas vijās kopā pie vajadzības! Piedāvāju šim Tavam nākotnes Es, lai Tava Augstākās dvēseles daļiņa aizved Tevi, ieraugi šos soļus, darbības, kuras Tev palīdz līdz tam nonākt viegli un brīvi! Sajūti, ka Tu to vari! Tas viss notiek!
K: Notiek savienošanās caur sirds centru, ar Zemi un Kosmosu, esmu nekurienes vidū, esmu dzīvības koks, kuram iet cauri mana Augstākā Es apziņa caur lapām, stumbrs - darbības un saknes - manas pieredzes, kuras es varu dabūt, ja man vajag zināšanu. Notiek nemitīgā plūsmā. Kā spirāles aplī, notiek uzpildīšana, ir ļoti interesanta sajūta, it kā man ķermeniski ietu cauri kaut kas.
P: Piepildies, palīdzi ar savu elpošanu, palīdzi tai enerģijai plūst, lai dara visu to, kas vajadzīgs.
Paskaties, kas notiek tagad tavā sirds centrā?
K: No kakla iet prom dūmaka. Skatiens ir tāds, kā sastindzis, vēl sāniski uz virzienu, kur izteikts solījums. Sajūta ka es ķermeniski varēšu pagriezties virzienā, jo patreiz bērna ķermenis atbrīvojās, jo viņam bija ļoti liela slodze, bija kā savērpts. Kaklā sajūta, ka atlaižas atspere.
P: Pasaki paldies šai spirālei, atbrīvo, lai Radītājs transformē un sūta atpakaļ mīlestības un gaismas veidā. Harmoniski un maigāk, lai samazina ķermeniskās sajūtas. Kas ir ar astmu?
K: Viss notiek, labā puse atlaidās, jūtīgs punkts virs kreisās nieres, bet tā ir transformācija, viss tīrās, arī elpu ievilkt var brīvāk.
P: Pievērs uzmanību, vai Gaismas palīgiem ir vēl ko teikt!?
K: Tici sev! Tici sev! Tici sev!
P: Tad tā arī pasaki - Es sev ticu! Es sev ticu! Es sev ticu! Darīts, darīts, darīts! Tā tas ir! Tā tas ir! Tā tas ir! Palūdz, lai Kristus uzliek tādu kā zīmogu, kā apstiprinājumu.
K: Paņem vasku un uzliek zīmogu uz palielināta Hipokrāta zvēresta, ko es lasīju, kā apstiprinājumu, ka tur neko vairs pierakstīt nedrīkst un ka tas ir viss. Izdarīts, labi un punkts!
P: Pasaki paldies visiem palīgiem, sev, ķermenim, atmiņai, saglabā visu informāciju un saliec atmiņu failos savas atmiņas.
K: Erceņģelis Rafaels visu nolika, atmiņas sagriezās spirālē un tika nolikts atmiņu bibliotēkā!
Ar šo jauno izpratni sākas jauns posms dvēsles pieredzei!
Pie psihologa šī darba veikšanai vajadzīgs ilgs laiks un daudzas konsultācijas, līdz galam, vienalga, nevarētu atrisināt.
Šis darbs ir ļoti intensīvs, rezultatīvs un ar spēcīgu pievienoto vērtību!
Varu palīdzēt sev un citiem šo ceļu iet! EJAM TO KOPĀ!
Lai top!
Solījums, ko devu, kad pabeidzu ārsta palīgus!
Hipokrāta zvērests latviski.
Dzimtas dziedināšana. V.Siņeļņikova grāmatu apskats.
Reinkarnacioloģijas ceļojumi un dzimta
Apskaidrības lūgsna latviešu valodā - V.Siņeļņikovs
Kā mūsu solījumi ietekmē mūsu dzīvi šeit un tagad.
Izstāstīšu savu pieredzi no šīs dzīves. Un arī divas situācijas no klientu ceļojumiem, kas apstiprina, ka ir iespēja atrisināt jautājumus un dvēseles uzdevumus, aplūkojot gadījumus, kas uz pirmo brīdi šķiet absolūti nesaistīti ar kādu iepriekšējo dzīvi, bet rada neizpratni šajā dzīvē.
Manā dzīvē ir bijušas situācijas, kad esmu devusi solījumus, uzlikusi sev uzstādījumus, kurus gribu izpildīt. Tas ir viens variants.
Piem., Es gribu, lai mans vīrs un bērnu tēvs ir nedzērājs. Es nekad nesaukšu savu dēlu tādā un tādā vārdā. Es apsolos kļūt par ārstu, kas var izārstēt cilvēkus no audzēja. Un tā tālāk....
Es izstāstīšu par vienu līgumu, ko noslēdzu ar kādu dvēseli dvēseļu pasaulē, kad plānoju šo dzīvi.
Es, kā dvēsele, sēžu ar saviem pavadoņiem, skolotājiem, Eņģeļiem dvēseļu pasaulē pie savas dzīves plānošanas interaktīvās kartes. (Man parāda modernu tāfeli, kur izgaismojas dažādi ceļi, iespējas, notikumi.) Man jautājums par kādu dvēseli.
Jā, nu lūk! Kāpēc gan man radās šis jautājums. Es ar savu otro vīru apprecējos, daudzi rādīja ar pirkstu pie deniņiem. Nu un tad, mana pieredze! Viņš lietoja alkoholu, es palīdzēju (!) darbos un kā nu mācēju, neuztvēru, ka palieku līdzatkarīga. Sāku pat lasīt grāmatu par līdzatkarību, noliku to malā uz pāris gadiem, jo neredzēju tur stāstu par sevi.
Biju pie viena "redzīga onkuliņa" ar jautājumu, kas notiek, kāpēc man ir tā ar to vīrieti? "Onkuliņš" saka: "Tā ir dvēsele, ar kuru Tu esi dzīvojusi un izspēlējusi daudzas lomas, vismaz kādas 38 dzīves, bet apprecējušies jūs vēl nevienā nebijāt. Pieņem viņu, kā dvēseli, kas ir ar Tevi, viņš vispār Tev nav nekāds vīrs!" Nu labi. Domāju, kaut kāds murgs, tas nu ir galīgs sviests! (Tad es vēl nezināju par šādu iespēju un variantu, ka es esmu slēgusi līgumu debesīs! Par to, kā to var redzēt un saprast, kas notiek.)
Tad notika dažādi dzīves pavērsieni. Notika darba trauma, paliku uz kādu laiku nespēcīga uz kājām, biju spiesta daudz lasīt, domāt, sajusts, saprast. Mans vīrs no vienas puses, palīdz, no otras - dzen mani prom no mājām, es neko nesaprotu. Alkohols arvien biežāk, smagākām sekām, līdz mirklis, kad es saprotu, ka tā vairs negribu turpināt. Esmu gatava kaut naktskreklā un uz vienas kājas aizlekt jebkur. Tad situācija, zvans notāram, laulības šķiršana, kliegšana, pazemojumi, viss, kas vien var notikt. Es bēgu, domāju, ka tikai no sevis, bet nē. Pēc tam, paiet kāds laiks un mūsu attiecības pamazām sakārtojās, dzert viņš turpina, bet man ir sajūta, ka esmu izdarījusi pareizi. Jautājums debesīs, ko noskaidroju jau kādu laiku pēc šiem notikumiem.
Skolotāji saka: "Ar šo dvēseli Tev noteikti būs jāapprecas." Es skatos un grozu galvu - nopietni? "Jā, nopietni. Te būs līgums." Es skatos, redzu, dvēsele stāv ar nolaistu galvu, saprotu, kas viņš man ir šajā dzīvē. (Mans otrais vīrs, kam garšo alkohols.) Un saku: "Tiklīdz man apniks, es laužu šo līgumu! Labi?" Un rādu sakrustotas rokas sev priekšā, kā stop signālu!
Un tikai tad, kad es to redzēju dvēseļu pasaulē, sapratu, ka no manis gaidīja, kad tad ES lauzīšu šo līgumu. Viss šeit, uz zemes, notiek aiz lielas mīlestības, Dvēseles šeit viena otru māca, pieredz, sajūt. Mīlestība ir beznosacījuma un no Visuma plūst jebkad, pat tad, kad šķiet, ka notiek kaut kas, kas nav pareizi, pēc mūsu prāta. Te nu ir mana atbilde!
Redzēju dzīvi, kurā viņš, kā dvēsele, mani izraidīja no pilsētas, jo nevēlējos viņam kalpot, kā Viedā galma dziedniece. Tajā dzīvē neparakstīju vienošanos un nepiekritu nekam, ko man piedāvāja. Tas man tika parādīts, kā redzējums par situāciju, kā ir bijis citā iemiesojumā, kā atpazīt dvēseli, cik interesantā veidā tas notiek. Un kā tas var notikt, ja ko neparaksti!
Gadījums - Bijām ar vīru uz Jaunpili, uz viduslaiku mielastu. Ziema. Mūs ar vīru sagaida klāti galdi, kā viduslaikos, ar koka galda piederumiem, māla trauki, ēdiena pārpilnību, rokas mazgājām rožūdenī un slaucījām linu dvielī. Skaisti. Un ir jāsāk ēst, bet ar tiem instrumentiem jau to nevar! Man vīrs grozās un prasa, kā lai ēd, jo viņš nesaprot. Es ēdu vīnogas, kaut ko vēl nogaršoju un saku frāzi: "Vai tad Tu neatceries, kā mēs, tajā dzīvē, kad es biju ragana un Tu bruņinieks, ēdām pilī pie galda. Tā arī dari! Un viņš sāka ēst ar pirkstiem, tāpēc jau bija tā bļoda ar ūdeni, kā kārtīgos viduslaikos, superīgi! Un no kurienes frāze? Es nezināju par tādu dzīvi, man to parādīja kaut kad, pēc tam, tad sapratu, ka tas ir bijis! Tas ir tik interesanti. Tur līguma nebija, bet pierādījums, ka mēs esam dzīvojuši kopā vairākas dzīves, gan.
Un tad vēl no klientu pieredzes. Man ļāva padalīties ar šo informāciju abas klientes, kas ceļoja manā pavadībā. Tas ir noderīgi, jo vēstījums tiek nodots katrai savā veidā.
Pirmais gadījums.
Kliente izsaka nodomu aplūkot situāciju, kurā sajūt spēku izsīkumu, tiklīdz satiek kādu sievieti šajā dzīve. Viņai pašai ir sajūta, ka pēc šīs tikšanās nevar pastrādāt, padomāt. Un tas nav bijis tikai vienu reizi, bet atkārtojās. Sieviete nav radiniece, vienkārši, paziņa. Klientei ir aizdomas, ka tas ir saistīts ar kādu solījumu vai zvērestu. Mēs mācamies kopā Reinkarnacioloģijas institūtā, šoreiz esmu pavadone un man ir iespēja palīdzēt atrast atbildes uz jautājumu.
Pavadonis; Izsaki nodomu - saprast un saņemt atbildi, kāpēc pēc tikšanās reizēm ar šo konkrēto sievieti es sajūtu atslābumu, spēku izsīkumu. (Tā kā mēs par to runājām pirms ceļojuma, parasti informācija jau ievibrē Visumā un pavadoņi sāk rosību pie nodoma risināšanas!)
Kliente: Jūtu spiedienu trešās acs rajonā. Redzu situāciju, kad satiekamies un runājamies šajā dzīvē. Un tad, es ieskatos viņas acīs.
P: Kas tad notiek?
K: Jāatdod.
P: Saproti, kas jāatdod?
K: Spēks. Jo jāpaņem spēks bija kaut kad agrāk.
P: Palūdz, lai parāda situāciju, kad tas sākās?
K: Klepo, aizgūtnēm... (Nodarbība notiek Zoom vidē, attālināti, kliente izslēdza kameru, lai labāka dzirdamība)
P: Kas notika, kāpēc Tu klepo?
K: Uguns, ugunsgrēks, man deg kleita, redzu....
P: Lūdzu, skaties uz notiekošo no malas. Atceries, ka tas jau ir bijis. Tu esi drošībā!
K: Jā, mani iznes no pils, kas deg. Atdzīvina, nezinu, kā, bet tas nav svarīgi. Redzu, ka kleita apdegusi. Esmu apmēram 19 gadus jauna sieviete. Mani no pils iznesa vīrietis.
P: Kas Tev ir šis vīrietis?
K: Svešinieks. Ne paziņa, ne radinieks. Man ir vīrs, bet viņš nav patreiz tur. Ceļo. Redzu, ka mani divi bērni arī ir dzīvi, iznesti no uguns pārņemtās pils. Es esmu TIK PATEICĪGA PAR TO, PATEICĪBU PARĀDĀ PAR TO, KA ESMU DZĪVA. Milzīgas emocijas, kas plūst. Un es tad paskatos viņam acīs (līdzīgi, kā ar to sievieti šajā dzīvē!) un ESMU MŪŽĪGI PATEICĪGA!
P: Paskaties, kas notiek tās dzīves miršanas dienā. Ko saka dvēsele pēc iziešanas no ķermeņa?
K: Tajā brīdi tas nav nekas. Esmu nodzīvojusi līdz 73 gadu vecumam, esmu jaunajā pilī. Vecos pils mūrus liku, lai saglabā, kāda tā ir. Esmu cilts māte. Guļu lielā, vecā gultā. Apkārt bērni, daudz radinieku, vīrs vairs šeit nav, jo ir jau dvēseļu pasaulē. Dvēsele iziet no ķermeņa, redz, ka uz dzīves līnijas ir iesējies tāds kā mezgls, Dzīves līnija pelēka, tad "Līvu zilā" krāsā. Esmu sapratusi, pēc šī ugunsgrēka, kā jādzīvo!
P: Tagad dodies uz dvēseļu pasauli un satiec to dvēseli, kas Tevi izglāba un pavaicā, kas notika? Vai viss noritēja pēc plāna?
K: Man dvēseļu pasaulē atbild, ka man bija jāiemācās saprast dzīve. Otrai dvēselei - ziedošanās. Jo, glābjot citus, varēja aiziet bojā. Un tad šī otra dvēsele saka: "Tev nevajadzēja teikt TOS vārdus!"
P: Kas notiek tālāk? Vai šāds solījums ir vajadzīgs? Ko ar to tagad var darīt?
K: Mums katram iedod Faberžē olu ar dimantiem, ļoti skaistu. Olas sāk riņķot sirds enerģijas centra līmenī no vienas dvēseles pie otras.
P: Pavaicā, kas ar to jāsaprot? Vai tā jau ir dziedināšana?
K: Ar to parāda, kas būs tālāk. Sākas spēcīga pateicības un mīlestības plūsma. Mēs, kā dvēseles, sadodamies rokās. Parādās balts zibens, kas atdala mūsu sadotās rokas un katram tiek iedota sava Faberžē ola, ko katrs ieliek savā sirds centrā. Katram tiek iedots spēks, pateicība. Tik ļoti skaisti! Spēcīgi!
P: Sasmelies šo sajūtu! Un tad palūdz, lai Tev parāda notikumu, kad jūs satiekaties ar šo sievieti šajā dzīvē, kas tad notiek?
K: Satiekoties plūst prieks, pateicība, mīlestība. Mēs uzpildāmies ar spēku! Fantastiski!
P: Vai ir vēl kas, ko kāds grib pateikt vai Tu gribi pavaicāt saviem pavadoņiem?
K: Jā. Iznāk Vieds liela auguma vīrietis un pasaka frāzi: "Ja cilvēki mazāk runātu!" SAPRATU!
P: Tad pasakies visiem, kas piedalījās, sev, savam ķermeni, savām atmiņām, saglabāto visu savos atmiņu failos un atgriezies šeit un tagad.
K: Pirms izeju, redzu, kā mezgls atraisījās, visa tās dzīves līnija paliek "Līvu zilā" krāsā.
Skaisti!
Pateicos!
Otrs gadījums.
Konsultēju klienti, kurai otrais ceļojums. Tracina sajūta, ka nav iespēja darboties biznesā, jo sajūta, ka kaut kas traucē, nepatīk, kā sponsors reaģē uz viņas darbībām. Bizness jau ir apmēram 15 gadus. Ir sava grupa, pašizaugsme, pati prot un var vadīt savu biznesu, grib ieviest savas, jaunas metodes, bet ir tā sajūta, ka netiek nekur. Frāze, ko dzirdēja no sponsora sava biznesa ceļa sākumā: "Es jau nekad nesagaidīšu, kad Tu sāksi pelnīt naudu ar biznesu!" Un tad klientē ieslēdzās spīts, es varu, protu, zinu, bet sajūta, ka tas tiek bremzēts. Un biznesa partnerei arī tā kā visu laiku jāpalīdz, kaut gan tas nav manas klientes uzdevums. Ko darīt, kas notiek?
P: Izsaki nodomu ieraudzīt cēloni, atrisināt situāciju biznesā ar sponsoru. Un, kā risinājumu rezultātā, lai ir veiksmīgs bizness, harmoniskas un veselīgas attiecības biznesa partneru vidū.
K: Redzu lauku ceļu. Bērns, kas sēž uz akmens ceļa malā. Tā esmu es. Ir vēl kāds cilvēks. Notiek draudzīga saruna, baiļu nav. Viņš māca, ko vajadzētu darīt. Salasīt ābolus. Esmu ieinteresēta. Ātri salasu ābolus, jo to tak es protu! Un tad, cilvēks, kas bija labvēlīgi noskaņots, pēkšņi tā kā pārvēršas. Tādā kā raganas tēlā.
P: Kāpēc tādas pārvērtības, saproti?
K: Lai iebiedētu. Kā tāds tas ir! Nesaprotu, kāpēc tā pārvērtas? Kāpēc jāmāca, es taču visu saprotu!
P: Pavaicā?
K: Pats par sevi saprotams! Tas, kas pārvērtās, ka tā ir tā cilvēka būtība. Manī tas neizraisa izmisumu. Tēls pats neapmierināts ar sevi!
P: Saproti, sajūti, kas Tev jādara?
K: Man fiziski iedūra krūšu kurvī!
P: Saproti, skaties no malas, kas tur notiek? Atceries, ka tās ir atmiņas, tas viss jau ir bijis ar Tevi.
K: Notiek ciemata iznīcināšana, spīdzināšana, Tur ir ragana, kurai es prasu palīdzību. Tajā dzīvē tā ragana izglāba mani. Viņu sadedzināja uz sārta. Un es, izrādot savu labo gribu, apsolīju, ka es viņai palīdzēšu, bet tas nebija manos spēkos! Un tā tas bija paredzēts, tām dvēselēm, tajā dzīvē.
P: Tagad palūdz, lai Tevi aizved uz Dvēseļu pasauli, lai pilnībā izprastu, kas notika!
K: Mani paņem rozā krāsas Eņģelis un aiznes uz dvēseļu pasauli. Balts tēls, vīrietis ar bārdu, sagaida, paņem mani aiz rokas, abi ejam, viņš mēģina man kaut ko stāstīt.
P: Pavaicā viņam, kas notika? Vai var palūgt, pasaukt to otru dvēseli uz sarunu Dvēseļu pasaulē?
K: Atlido ķērcoša vārna vai kovārnis. Nervoza, neapmierināta. Saka, ka es esot solījusi paņemt viņu līdzi!
P: Pavaicā, vai tas, tajā dzīvē, bija iespējams?
K: Nē, es nebūtu viņu varējusi paņemt līdzi, jo viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Sadedzināja to raganu uz sārta. ES, TIKAI LABU GRIBOT(!), KĀ PATEICĪBU, DEVU ŠO SOLĪJUMU, kam nebija jāpiepildās!
P: Ko tagad darīt tālāk? Pavaicā, lai Tavi pavadoņi Tev palīdz atrisināt šo situāciju.
K: Sasēt sēklas, lai vārna var paēst. Pateikties! Samīļot! Saskaut! Sūtīt mīlestību! Un mēs viņu, kad viņa gardi paēdusi graudus, paņemam aplī! Samīļojam!
P: Kā viņa tagad jūtās?
K: Beidza psihot, ķērkt! Vēders pilns, var lidot prom!
P: Un tagad palūdz, lai parāda Tev kādu situāciju no nākotnes, kad Tu esi satikusi šo savu sponsoru un ir biznesa tikšanās. Kas notiek tagad?
K: Nav vairs tās sajūtas manī, kas mani tracināja. Mierīga līdzās pastāvēšana. Sponsors paliek sponsors un tas vairs nav dominējošs. Mēs darām to, kas jādara, katra savu. Ir miers!
P: Pateicies! Sasmelies sajūtas un esi šeit un tagad!
Man kliente pēc šī ceļojuma atsūtīja ziņu, ka pie viņas atlidojuši divi baloži. Tas viņai kā zīme, ka viss ir pareizi. Jo iepriekš, ceļojumā, dzimta sevi parādīja kā baložus - vienu baltu, otru pelēku. Pēc situācijas atrisināšanas abi palika balti, laimīgi! Tā bija dzimtas tēmu, par drosmi.
Un tā var atrisināt daudzas situācijas. Šīs bija tikai dažas. Notikumi, risinājumi, varianti ir daudz un dažādi.
Reālajā dzīvē zinu, ka izmainās attiecības, sajūtas, situāciju risinājumi, tiklīdz ir sakārtotas lietas Visumā - dvēseļu līmenī. Ir tikai jāprot saredzēt, vērot, sajust. Un viss notiek!
Un ticiet, ja jūs sākat meklēt risinājumus, Visumā notiek kustība, lai jums palīdzētu! Lai visiem ir labi, lai notiek pēc plāna un lai gūstam pieredzi, katras savu!
Izdarīts!
Brīva cilvēka manifests
BRĪVA CILVĒKA MANIFESTS
BRĪVA CILVĒKA MANIFESTS
Es, brīva Esība, iemiesota dzīvā dzimušā cilvēkā, mātes un tēva vārdā - ... (izrunā savu vārdu)
Saskaņā ar Visuma Brīvās gribas likumu un manas dzimšanas tiesībām, neatkarīgi no manas apzinātības, šeit un tagad paziņoju: Visos vibrāciju līmeņos es uzņemos atbildību un pats/pati pārvaldu visas savas enerģijas un resursus visos manifestētajos un neizpaustos Esības plānos, apzinoties vai vēl neapzinoties sevi, un es tos neatstāju bez uzraudzības.
Es atsakos no ciešanu, upura lomas, neprāta un sadalīšanās programmām. Es izvēlos būt brīvs cilvēks!
Es dzīvoju mīlestībā un esmu harmonijā ar sevi, ar savu Augstāko ES un apkārtējo pasauli un arī esmu gatavs netraucēti parādīt savu Dievišķo Apziņu, kas ielikta manī no mana Radītāja.
Es lūdzu atvērt man Dvēseles atmiņu atbilstoši manas psihes gatavības pakāpei. Ja mans Augstākais ES atrodas izolācijā, Es lūdzu Visuma palīdzību, lai viņu atbrīvotu.
Visus noslēgtos līgumus, izņemot līgumu par manu iemiesošanos, kas noslēgts starp mani un Radītāju, uzskatu par noslēgtiem viltus un nepatiesas informācijas iespaidā un es laužu tos ar Brīvās gribas tiesībām. Es atceļu visus parādus un saistības saskaņā ar šiem līgumiem.
Es, kā brīva Esība un brīvs cilvēks, pavēlu, lai no manis tiek noņemti visi čipi, pieslēgumi un bloki, visi līgumus, kas noslēgti, man neapzinoties, izņemot līgumu par iemiesošanos.
Ja tika veikta nomaiņa un mana enerģija vai resursi tika nozagti, Es pieprasu, izmantojot filtru, atdot man manu enerģiju un paņemt prom visas svešās enerģijas šeit un tagad.
Es pavēlu noņemt visas destruktīvās programmas, kas traucē manai attīstībai un izaugsmei. Ar tiesībām aizsargāt savu personīgo lauku es paziņoju visos vibrāciju līmeņos, ka mani enerģijas lauki, mana vertikāle, Dvēsele, personīgie ķermeņi, pilnībā ir aizsargāti no jebkuras ietekmes un ielaušanās, arī attālinātas. Saskaņā ar Brīvās gribas un integritātes aizsardzības likumu, Dvēseles, Gara un ķermeņa integritāte visā vertikālē, jebkura ietekme, pat nodoma līmenī, visas sistēmas, kas, tieši vai netieši, saistītas ar uzbrukuma objektu, programmu, destruktīvo avotu, tiek izjauktas līdz informācijas vai enerģijas kodolam un pārvērstas Gaismas enerģijā. Atbildība par uzbrukuma sekām pilnībā gulstas uz uzbrucēju.
No šī brīža es esmu savas vertikāles aizsardzībā. Es brīvi vadu savas dvēseles patiesās enerģijas cilvēciskajā būtībā tādā daudzumā, kādu uzskatu par nepieciešamu katrā savas pašattīstības brīdī. Un lai mana brīvība sākas ar manu spēju pārvaldīt savus resursus.
Es esmu brīvs! Lai notiek tā!
Radīts! Radīts! Radīts!
Dzīves uzdevums
Dvēselēm šeit, uz Zemes, katrai ir savs uzdevums. Katra dvēsele, pirms iemiesošanās uz Zemes cilvēka izskatā, ir ieplānojusi savu dzīves uzdevumu.
Ir dzīves, ko mēs nodzīvojam tā, vienkārši, bez darbības uz kādu mērķi, bez virzības, bez izaugsmes.
Un ir dzīves, kurās pilnībā ir izpildīts viss, ko dvēsele ir ieplānojusi.
Mans piemērs būs no manas tagadējās un manām iepriekšējām dzīvēm. Lai labāk saprastu, par ko runāju.
Es esmu nodzīvojusi šajā iemiesojumā jau gandrīz pusgadsimtu. Esmu sasniegusi pilngadību!
Esmu medicīnas darbinieks pēc savas būtības un dvēseles aicinājuma. Nu jau 31 gadu esmu veltījusi šai cēlajai profesijai. Strādājot šo darbu, radās jautājumi, kāpēc ir tā, ka visus nav jāatdzīvina, kāpēc mirst bērni, kāpēc notiek tā, kā notiek...Kur ir sakne, cēlonis tam?
Šis jautājums par dzīvi pēc dzīves, klīniskajām nāvēm, cilvēku pieredzēm, stāstiem, par sajutām, emocijām, pašas pieredzēto, lika meklēt un, kas meklē, tas atrod.
Interesēja Pētera Kļavas pieredze (bērnu reanimatologs ar 35 gadu darba pieredzi), braucu pie viņa uz lekciju cikliem Rīgā. Viņa stāsti un zināšanas iedvesmoja darīt tālāk to, ko daru. Jo viena no atklāsmēm, kas mani pavada vēl šodien - Dzīve nav reāla, tā ir ilūzija, bet tas, ko mēs darām, tas ir reāls.
Var teikt arī tā, ka tie, kas meklē skolotājus vai kolēģus, tie arī atrod to, ko meklē. Vajag tikai izteikt nodomu. Nāk jauns dzīves uzdevums un jauns skolotājs.
Stāsts par manu ceļu uz reinkarnacioloģiju.
Caur noliegumu tas sākās. Jautāju savam pirts meistaram, skolotājam - kā Tu domā, cik svarīgi ir atcerēties iepriekšējās dzīves? Atbilde skanēja - padomā, kāpēc Tev to vajag? Ko Tu no tā iegūsi? Un tā es paliku domājot, vai vajag? Pievienotā vērtība tam kāda?
Otra situācija - draudzene piedalījās Rīgā praktiķu mācībās pie Ingas Ružickas. Satiekamies, draudzene stāsta, man mute vaļā, cik interesanti! Esmu bijusi viņas brālis, esam slinkojuši, neesam pilnveidojušies, un tāpēc atnācām šajā dzīvē, lai tupinātu gūt dvēseles pieredzi. Nu labi, un teikums - Tev diez vai tas varētu interesēt. Nu labi! Nopietni?!
Un tad, trešā situācija, kad biju Pētera Kļavas retrītā "Lizaros", satieku vairākas dvēseles māsas, viena no viņām patreiz mācās par konsultantu pie Ingas Ružickas un viņai vajadzīgi klienti, lai nokārtotu ieskaiti un saņemtu sertifikātu, kā reinkarnaciologs. Vai es gribēt būt klients. JĀ, PROTAMS!
Un tad, nekā nebija, nebiju klients!
Ienācās informācija ka Inga Ružicka veido apmācību grupu praktiķiem, es tajā esmu iekšā! Burvīgi! Ar nokavēšanos ierodos tiešraidē, no darba, skriešus. Ir daudz cilvēku, kas arī grib izbaudīt, meklēt, pieredzēt, sajust. Ko stāstu par sevi, neatceros, tas bija tik ātri! Un pirmais vingrinājums ar ābolu. Es sajutu visu, ko vien varēju - garšu, smaržu, redzēju, kāds izskatās, cik liels tas bija, visu. Apbrīnojami, tam bija grūti noticēt.
Un, tā kā es esmu arī pirts meistare, man nav vairs pārsteigumu par to. Agrāk, ja tas būtu noticis pirms kādiem sešiem gadiem, es tam diez vai noticētu. Un tad es teiktu, ka tās ir manas fantāzijas, prāta spēles un tā tālāk.
Kā var sajust savu dzīves aicinājumu?
Tas var notikt kā man, caur jautājumiem, noliegumu, sarunām, grāmatām... M. Ņūtona grāmatu "Dvēseles ceļojumi" izlasīju, kad biju spiesta atgulties gultā uz ilgāku laiku. Kāpēc? Biju sevi noliegusi, nezināju, ko darīt tālāk, kāds ir manas dzīves uzdevums? Man ļāva meklēt informāciju, iegūt zināšanas, kuras tagad varu pielietot tālāk, jau kā instrumentu sevis pilnveidošanai un ne tikai. Ir iespēja jebkuram šajā dzīvē noskaidrot, kas tad ir Tavs dzīves uzdevums. Katram tas būs pēc viņa izpratnes, lai tieši šī vajadzīgā informācija nonāk līdz konkrētam cilvēkam, viņa sapratnei, lai palīdzētu tālākajā virzībā dzīvē.
Ķermeniskā sajūta, ka tas, ko daru ir pareizi. Intuitīvi saproti, tas ir īstais! Tad, kad "acis deg", ka vēlies to noskaidrot, izdarīt, izbaudīt, sajust, ka viss padodas, tas tad arī ir Tavs dzīves un dvēseles uzdevums!
Kā es to paskatījos no dvēseles skatu punkta.
Iegāju meditācijā Ingas Ružickas pavadībā. Pieaicināju savus Pavadoņus, Augstākos skolotājus, Sargenģeļus, visas 100 % Gaismas būtnes, lai palīdz man izprast manas dzīves uzdevumu šeit, šajā iemiesojumā.
Palīdziet man, lūdzu, tikt skaidrībā par savu dzīves uzdevumu. Kā man jāturpina mans ceļš? Kā es varu savu dzīves aicinājumu piepildīt vislabākajā veidā? Kas man jādara, lai tas notiktu vislabākajā veidā priekš manis.
Un tad man parādīja dzīvi, kurā ES NEESMU izpildījusi savu dzīves uzdevumu. Es iegāju savā Dvēseles mājas bibliotēkā un izvēlējos grāmatu ar zelta lapām, kā parasti... Un tad es ienirstu tajā dzīvē.
Vasaras diena, vīrietis ap 70 gadus vecs, vada zirga pajūgu, tāds ar ūsām, slāvu tautības. Vaicāju - es tā esmu. Jā, esi.
Apģērbies tādā kā uzvalkā, "kerzas" zābakos, kaut kur dodas. Es to visu vēroju no malas. Tad ienirstu vīrieša ķermenī, redzu - turu grožus un pavadu, zirgs brūns, spīdīgs, braucu pa sādžu tāds saposies. Nu neko tāds vecis, saturīgas miesas būves, pēc sajūtām!
Nonāku galapunktā - kas man te ir jāredz vai jāsaprot. Ieraugu guļbūvi, eju tajā iekšā, tāds, kā krogs, taverna. Atkal skatos no malas. Vīrieši, jūrnieki, četri jauni puiši, tikko no kuģa nokāpuši, stāsta savus jūrnieku stāstus. Es tur esmu iekšā, iekūpinu savu pīpi, sajutu pat pīpes garšu. Stipra tā pīpe! Piegāju tuvāk, runā ukrainiski, tātad - es ar` ukrainis, profesija - pensionārs. Padomju savienības laika produkts! Mani sauc Vaņa (Ivans, gan jau! Tad bija epiteti, kas man pateica visu par manu tā laika dzīves veidu! Dīkdienis! Tas ir maigi teikts!)
Paklausījos jūrnieku stāstus, kāpēc man tas ir svarīgi, es tak tur esmu kārtīgs muldoņa!
Vaicāju - kas bija mans dzīves uzdevums. Izrādās, man bija jābūt uz kuģa par kapteini. Esmu to visu palaidis garām. Esmu pabraucis kādu laiku uz zvejas kuģa, īsti neesmu sapratis, vai tas man patīk vai nē. Un tagad, saprotu, ka to nožēloju, tāpēc baudu šādus stāstus.
Stāsta svarīgākais - ciema muldoņa ar bajānu, dziedādams staigāju, tēloju, ka man viss ir ļoti labi, bet īstenībā es iekšēji jutos vientuļš, nepiepildīts.
Dzīves jēga - miršanas diena - tā ir tā pati diena, kad esmu tajā vietā uz kuru atbraucu. Ienāk telpā vairāki vīrieši un iesāk strīdu ar jūrniekiem, izceļas kautiņš, pīpe izkrīt man no rokām, es saņemu triecieni ar pudeli pa galvu, nokrītu, diezgan bezjēdzīgi nodzīvota dzīve, ķermenis "novalkāts".
Dvēsele iziet tā kā no visa ķermeņa, "apsēžas" turpat netālu un skatās uz visu notikušo. Ir milicija, apskata ķermeni. Un es, kā dvēsele, prasu, ko jūs tur lokaties gar to ķermeni? Jēga nekāda nebija no tā cilvēka. Plātu rokas un aizeju izplatījumā. Kā dvēsele, es apzinos, kas man bija jāizdara, un ka tieši tā tas notika, lai uz šo dienu es varu redzēt starpību, man ir dota iespēja salīdzināt.
Dzīve, kurā IR pilnībā izpildīts dzīves uzdevums.
Atkal mana bibliotēka, beznosacījuma Gaismas un Mīlestības plūsma līdz asarām. Pastiepjos pēc grāmatas un ienirstu dzīvē.
Esmu ļoti skaista sieviete, gari, tumši mati, diezgan slaida, man varētu būt aptuveni 43 gadi. Kājās smalkas kurpītes. Mugurā gara kleita, ļoti smalka, no zīda materiāla. Es kāpju pa ozolkoka trepēm, kleitas šlepe velkas man aiz muguras. Paskatos uz sevi no malas, skaisti. (Zinu, sajūta, ka tur esmu bijusi! Reāli, šajā dzīvē.) Esmu baronese? Ko es daru?
Ēdamtelpa, līdzīga, kā Ziemeru muižā, trepes arī. Liels galds, dokumenti, man jādodas pie...
Jūtos pārliecināta par sevi, nosvērta, mierīga, tāpēc, ka es zinu, ka es daru visu tā, kā man tas jādara. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. (piebilde - Man, tajā brīdī ir tāds interesants klepus, esot Indras ķermenī, tas nav mitējies kādas pāris nedēļas, tāds, kā alerģisks.) Tajā dzīvē man arī tāds kā klepus, dilonis. Izeju dārzā, ir nolijis lietus, spīd saule, es "izkāpju" no tā ķermeņa un skatos uz sevi no malas.
Kulminācija - saprotu, ka pildu savas dzīves uzdevumu. Esmu pie lauku sievietes, rādu viņai tos dokumentus, viņa neticīgi skatās uz mani. Brīvlaišana? Zeme? Noglaudu bērnu galviņas, mazi smuki divi puisīši, sieviete tos sarāj, lai rimstās. Es esmu priecīga, jo zinu, ka tā uzvedās visi bērni, kad grib izrādīt uzmanību sev. Sieviete klanās man. Es uzspiežu zīmogu, kaligrāfiski parakstos, tur viss notiek ļoti nopietni. Es domāju par to visu, braucot karietē.
Es tajā dzīvē atbrīvoju cilvēkus no nastas, noņemu klaušas, dodu iespēju apstrādāt savu zemi pašiem cilvēkiem, audzēt sev labību, turēt lopus, dzīvot.
Miršanas diena - zīda palagos guļu, man nav labi ar veselību...dilonis, mēris, kaut kas tāds. Mani aprūpē tā pati sieviete, kurai devu brīvlaišanu. Liek apliekamos uz pieres, es viņu svētu domās, jo mani Eņģeļi jau stāv man blakus. Viņa lūdz par mani Dievu un skaita latviešu zintis. Es pametu savu ķermeni caur sirds centru. Mani nes tāda spēcīga beznosacījuma mīlestība, eju zelta gaismā. Un tā mīlestības, kas ir apkārt - tā norada, ka esmu pareizi sapratusi tās dzīves uzdevumu un visu izpildījusi. Esmu visu pareizi sapratusi.
Es esmu izplatījumā, tukšums, esmu priecīga, manī ir tāda mīlestība, es riņķoju pa Visumu, Manis nav, esmu tukšums, esmu atstāta viena, lai varu papriecāties par savu neesamību! Tad ir satraucoši skaisti, šis nekas, šis tukšums. Tā ir tāda sajūta, apzinoties, ka es, vienkārši, esmu, bez ķermeņa, bez izskata, es esmu kā vērotājs, kā trešā acs, vēroju to, ka kosmosā es esmu galvu reibinošā bezgalībā.
Un tad es dodos uz savu dvēseles māju - mani sagaida Erceņģelis Rafaēls, Reibinoši skaisti, viņš ir tik priecīgs un arī es esmu tik ļoti laimīga! Tā mīlestība, fantastiski! Es esmu mājās! Tas ir neaprakstāmi, tās sajūtas. Rafaēls mani sagaida, palekdamies aiz prieka, sajūsmā par visu, viņš saka - nu Tu tagad redzi, kā tas ir, kad ieklausījies mūsu ziņās, vēstījumos.
Tad varu skatīties uz visām trīs dzīvēm - šo, kur esmu medicīnas darbinieks, pirts meistare, pavadonis uz iepriekšējām dzīvēm un tām, ko man parādīja.
Secinājumi - pirmā dzīve - galīgi garām! Tāpēc mani tracina muldoņas, kas neko nedara.
Jādzīvo tāda dzīve, dvēseles pieredze tikai un vienīgi, lai pēc tam nāktu sapratne šajā momentā, šeit un tagad, par sajūtām, emocijām. Nav nosodījuma, nav kļūdu par to, kas nav izdevies, ir pieredze.
Baroneses dzīvē mans atbalsts bija Māte Marija - kā bērnu un sieviešu aizgādne.
Dzīves uzdevums un aicinājums šajā dzīvē, kurā esmu Indra - būt par to, kas esmu. Palīdzēt cilvēkiem ar savām zināšanām medicīnā, dziedniecībā caur pirti, praktiskām zināšanām un pieredzi reinkarnacioloģijā, ieiešanu iepriekšējās dzīvēs, ceļojumos pa Visuma tālēm, atmiņu failos. Tas viss ir jāturpina, tas ir gaišais ceļš!
Dvēseles scenārija izveide - man parāda telpu ar interaktīvu tāfeli. Sapulcējušies esam, lai saplānotu dvēseles uzdevumus. Esmu kā dvēsele, es īsti negribu nākt uz Zemi, bet mani sūta. Visi mēģina mani pierunāt - Tu visu sapratīsi, Tu jutīsi, ķermeniski mēs Tevi mācīsim.
Es negribēju! Neviens mani nestūma, negrūda, teica, Tev ir jāiet! Ak, Dievs! Tiešām, Tu mani atkal sūti!?
Un tad mēs plānojām, kā es visam iešu cauri, man rāda, Tev būs daudz ceļu, daudz... katrā gadījumā tiks sūtīti cilvēki, situācijas, viņi, mani pavadoņi, palīdzēs man izdzīvot katru mirkli.
Pats galvenais uzdevums man - iemācīties būt par skolotāju dzīves skolā. Sev, bērniem, mātei.
Tad es palūdzu, lai dziedina man to klepu, kas arī notiek. Viņi darbojas un saka, ka tas notiks automātiskā režīmā, jo esmu sapratusi visu.
Kā un kas man ir jāmāca - Man ir jāpabeidz šīs nodarbības (domātas - reinkarnacionikas).
Jāmāca vedekla, mazbērni. Kurā brīdī un kā man jāskolo cilvēki? Erceņģelis Rafaēls saka - Tu visu zināsi, mēs dosim padomus, tiklīdz ieraudzīsi zaļo smaragdu... tas ir tik žilbinošs, "cietais disks" ar informāciju no visām manas dvēseles pieredzēm.
Iemācies būt skolotāja, iemācis caur sirdi dziedināt, iemācies dot gaismu un mīlestību, kas nekad nav par daudz. Un beznosacījuma mīlestība plūst pāri man, pār manu māju, vietu, kur esmu.
Atbilde no skolotāja, pavadoņiem!
Kas man vēl ir jādara, lai viss būtu 100% kārtībā? Vai jādara kas savādāk, vai nav jādara?
Kā Tu dzīvosi, izdzīvosi, Tev viss ir un būs. Jo Tu visu laiku dari to, kas Tev jādara. Ieklausies savā intuīcijā, Tu esi to sākusi saprast.
Stop! Iedomība? Tu vari visu pati!? Tu nevari visu pati! Tāpēc ļauj Visumam visu sakārtot. Pateicos - es ļauju!
Jābūt pilnīgā mierā un paļāvībā. Harmoniski, savā ķermenī, dvēselē. Viss apkārt ir harmonijā, mīlestībā. Šeit nav haosa, te ir dabīga vide, pilnīgs miers un harmonija. Te katrs dara to, kas viņam jādara, katrs dzīvnieciņš šeit ir vietā. Katra dvēselīte, kas ienāk mājā pie Tevis, tiek dziedināta. Tiem, kuriem te nav jābūt, te nenonāk. Es jūtos mierīga, harmoniska, viegla. Viss norit labi, raiti, viegli, mierīgi. Es tieku dziedināta.
Ieelpoju šo mieru, harmoniju, mīlestību. Elpošana ir dziļa un mierīga, šajā brīdi sajūtos vienā veselumā. Fiziski, emocionāli un garīgi līdzsvarota, vesela un absolūti mierīga.
Kas vēl jāizdara? Kad esmu nonākusi punktā, kur vajag palīdzību?
Jāuzticās! Beidz visu laiku uzņemties atbildību tikai uz sevi! Tu visu izdarīsi, sastapsi, īstajā brīdī, īstajā laikā, viss notiks tā, kā tam jānotiek! Tu esi pilnīgā drošībā. Tu esi beznosacījuma Gaismas un Mīlestības plūsmā.
Es salieku to visu savu atmiņu failos. Pateicos savas dzīves bibliotēkai par informāciju. Pasaku paldies saviem pavadoņiem, Eņģeļiem un 100% Gaismas būtnēm par palīdzību, sev, savam ķermenim un atgriežos apzināti šeit un tagad!
Pateicos!
Es sūtu mīlestību un gaismu visiem!
Ceļš uz mājām
Ceļš uz mājām Zemes dzīvē un Dvēseļu pasaulē.
Pateicībā par to, ka ir mājas, ka esam dzīvi, šeit un tagad. Spējam redzēt, dzirdēt, just.
Atbraucu mājās, izkāpju no auto un pārsteigumā iesaucos balsī...
Tas absolūtais klusums un skaistums naksnīgajās debesīs.
Un zvaigzne krīt, un klusi noslīd lejā
Bez Gaismas nepaliekam, sākas jaunā deja!
Klust zvaigznāji un debessjums san klusi...
Pār mani, debesīs, ir zvaigzne piedzimusi.
Visuma Radītāj, palīdzi man arī turpmāk.
Pateicībā - par ceļu, par zvaigznēm, par mīļajiem te un tālumā, par visu, kas notiek ar mani!
Un ir otras mājas, vai nē... patiesībā - vienīgās šobrīd, viss plūst un mainās...
Tas Piena ceļš, par mājām ko mēs saucam
Tas zvaigžņu spiets, kas pretī Zemei traucas.
Tās manas mājas, kurās atgriezīšos,
Kad zvaigzne, piedzimusī, pār mani nolaidīsies...
Ļoti spēcīgi, izjūtot enerģijas plūsmu, kas nāk no debesīm.
Šodien dzirdēju dziesmu, ko izpilda Dons... par Piena ceļu, mājām... kļūst silti, kad apzinies, ka Tava dvēsele ir nemirstīga Apziņa un reizē Tukšums, kas izšķīst balti zeltaini mirdzošā Gaismā.
Un dvēsele gavilē, kad nonāk mājās.
Un tās bailes, kas te, uz Zemes nonākot, jāpiedzīvo, ko es darīšu, kas būšu... sajūta, ka mani kāds ir atsūtījis te, bet bailes vaicāt, kas viņš ir, kāpēc... Tās rodas prāta ilūzijās. Ar šīm bailēm Tu ņemies un saproti, ka tās ir tāpēc, ka Tu nezini atbildes! Tikai tāpēc Tu baidies... vai visam ir atbildes, nav ne jausmas, jo, kamēr ir jautājumi, tikmēr ir vērts tās meklēt...
Apzināšanās, ka Tu tici visam, kas notiek un zini, ka Tavās īstajās mājās, Dvēseļu pasaulē, Tevi bezgala mīl un nav jābaidās ne no kā. Saproti, ja netici tam, kas notiek, nezini, ka TĀ VAR notikt, tad ir bailes par visu - par materiālo, par darbu, par dzīvošanu, par visu!
Tas ir tas iekšējais spēks, kas vada Tevi. Mīlestība un Gaisma nāk pār Tevi, tā ir paļaušanās, ka tā mazā dvēseles daļiņa, kas ir palikusi augšā, tā Tevi sargā un palīdz, tas ir Tavs Augstākais ES, Tavs Radītājs, Tavs spēks un nespēks, Tava realitāte un ilūzija, Tava ceļa rādītājs un Radītājs. Apzinies sevi!
Tikai palūdz, pateicies par to, kas Tev ir un Tu saņemsi reālu spēku, zināšanas un padomu. Tu satiksi cilvēkus, izlasīsi kādu nejauši atrastu rindkopu kādā grāmatā, dzirdēsi teikumu vai, vienkārši, sajutīsi, ka Dvēselīte skrāpējas, ka sirds nesaprotas ar prātu, ka Tevī nav harmonijas un pieņemšanas, pazūd iekšējais miers, jo Tavā ceļā ir pagrieziens, piebremzē! Sajūti! Satausti! Saredzi!
Tas ir process, ko izprotot, mēs pārstājam baidīties dzīvot, JUST SEVI SEVĪ.
Uzdod sev jautājumu: "Vai es TICU, ka ir Dievs? Vai es ZINU, ka ir Dievs?" Atbildi to sev!
Un vēl, vai Tu vari paļauties uz savām zināšanām vai uz citu viedokļiem? Citu viedokļi nav Tavs ceļš. Zināšanas ir jāgūst katram pašam savas, jo tas ietekmēs Tavu Zemes dzīvi un Tavu pieredzi, ko aiznesīsi pēc savas nāvītes Radītājam, savam Augstākajam Es, saviem Dvēseļu mājas Garīgajiem Skolotājiem.
Tikai tad, kad to zini, tad izmainās Tava dzīve, izmainās Tava domāšana. Tu paliec citādāks, nekā esi šodien. Tu spēj apzināties mirkli, cik svarīgi ir būt "šeit un tagad", ar katru Zemes iemiesojuma šūnu Tu radi Savu Realitāti, lai veidotu kopējo.
Lai Dvēseļu mājā varētu līksmoties, dejot un dziedāt par padarīto, mūsu Dvēseles iet ļoti strauju attīstības ceļu. Vienas dzīves laikā mēs izdzīvojam vairākas dzīves, gūstam vairākas pieredzes.
Mēs esam atbildīgi par to, kāds ir mūsu ceļš, kā mēs augam savā dzīves ceļā.
Ticiet man, tās dzīves, kuras nodzīvotas bez emocijām, rutīnā un plūsmā, tās nav vērts atcerēties, jo tur nav nekā... nav vērts iet ceļu, ja nav paša ceļa, jo nav atmiņu par noieto! Tu vari pavaicāt Radītājam, lai parāda Tev šādu dzīvi, ko nodzīvoji, varbūt, neskaitāmas reizes. Vai Tev tāds dzīves ceļš patiks? Vai gribēsi to atcerēties vēl un vēl? Vai no tādas dzīves vēlēsies pasmelties spēku, sajūtas, emocijas, "dzīves garšu"? Vienkārši, sajūti, vai to gribi?
Es novēlu visiem šo laiku sev, lai gūtu zināšanas, pieredzi un novēlu spēku, dzīvot šeit un tagad, apzināti, katru mirkli!
Katrs ceļojums ir ceļojuma vērts, tas ir Tavs ceļš! Esi vērīgs, kā tas tiek noiets... vai esi piepildījis savu dzīves uzdevumu?
P.S. Gleznu autore ir Ilze Gailuma, šajā iemiesojumā mana meita.
Dažu vārsmu rindas rakstīju es pati, savā šā brīža iemiesojumā, debesu iespaidā.
Gāju, gāju garu ceļuGaisma - Esi!
Spēka dziesma dvēselei
Spēka vārdi
Esam!
Dzīvot gribās un vajag ar prieku, līdz pēdējam.
Esam modri par savu ķermeni, jo tas uz šo dzīvi mums ir iedots viens.
Atpūšamies, baudam mirkļus, kas ir svarīgi tikai Tev, konkrēti, TEV!
Kādu dienu var nebūt ķermeņa un tad tiks uzdots jautājums Dvēseļu mājās - ko Tu darīji un kā Tev patika ŠĪ dzīve ŠAJĀ ķermenī. Vai Tu biji rūpīgs un sargāji to, kas Tev iedots uz laiku - šeit un tagad?! Bez pārmetumiem, tikai un vienīgi, lai saprastu...
Sargājam sevi!
Mīlestībā un Gaismā!
Esam!
Par manu darbu dvēseļu pasaulē.
Esmu Eņģelis Dziednieks Kvimo.
Rādīja, kā pats atpūšos telpā, kas līdzinās tvaika pirtij. Esmu viens, jo man tā vajag.
Neviens mani nepavada, nesagaida, jo es zinu, kur man jānokļūst un kāpēc.
Rādīja man, kā dziedinu dvēseli, kas apmēram četrus gadus ir palikusi starptelpā, jo piederīgie tik ļoti sērojuši un nav palaiduši viņu uz Dvēseļu mājām, ka Dvēsele bija tik nomocīta, ka bija jāpieliek lielas pūles, la palīdzētu tai atgūties. Tas bija kāds vīrietis, ko ļoti mīlēja viņa sieva.
"Kvimo, te darbiņš Tev!" - dvēseļu pasaulē mēs sazinamies bez vārdiem. Ir tikai apziņa, skaista mūzika, dziesmas, ko nedzird un neredz, bet jūt ar visu savu Esību!
Man bija līdzīgi, kādā no dzīvēm. Sieva ļoti mani mīlēja, arī es viņu. Devos mūžībā, viņa sēroja...divus gadus netiku ārā no starptelpas. Tā ir telpa, visa pelēka, spiedīga, smaga. Dvēsele iestrēgst tur un grūti tik uz priekšu. Sūtīju sievai uz Zemes Gaismu un Mīlestību, līdz brīdim, kad viņa saprata, ka jāatlaiž, pietiek, jo sāp abiem.
Un tad es uzšāvos Visumā ar tādām gavilēm.
Es esmu tukšums, Visuma apziņa, brīvs, Gaismā un Mīlestībā!
Tikai tad es redzēju filmu - "Mūsu mājas".
Interesanti, ļoti spēcīgi un tik tuvu īstenībai, ko redzēju, sajutu, sasmaržoju, sataustīju es šajā savā ceļojumā.
Lai top!
https://filmix.ac/filmi/drama/37478-nash-dom_f-2010.html
P.S. Ja šo filmu būtu redzējusi pirms sava ceļojuma uz Dvēseļu mājām, domātu, ka iespaidojos no tās.
Ir klāt Veļu laiks!
Pieminam, atceramies, bet palaižam atpakaļ Dveseles, kas mums ir mīļas. Lai viegli!
Mantra katrai dienai
Apdāvini mani šodien ar dāvanām!
Es esmu gatava tās pieņemt!
Mana zemapziņa noorganizē manu šodienu vislabākajā veidā!
Lai top!
Fragments no ceļojuma
Ceļojuma mērķis - noskaidrot, kas traucē izteikties par situāciju, no kā mana dvēsele baidās, esot šeit un tagad...
(...)Paskatoties uz šīm trīs situācijām no augšas un pasaucot Palīgus, Tu saproti ka Palīgi saka Tev, ka viss ir labi, šajās situācijās, kur Tev likās, ka neizrunāji visu ko gribēji - Tu rīkojies normāli un pareizi - ka Tev galvenais ir saglabāt savu iekšējo mieru un necepties par to ko Tu citreiz pasaki, vai nē. Ka tam nav izšķiroša nozīme, jo izšķiroša nozīme ir Tavam iekšējam mieram, lai vispār esi mierīga pa dzīvi.
Palīgi Tev sūta Mīlestību un Gaismu, lai stiprinātu Tevi būt mierīgai un pašpārliecinātai.
Tālāk Tu nonāc dvēseļu pasaulē, kur redzi, kā Tavas dvēseļu grupas dvēseles ieķiķina par Taviem cepieniem sakarā ar tām situācijām, kad Tu līdz galam neizsakies un pēc tam iekšēji sev pārmet. Viņi tur ar tiem zelta blociņiem vēro Tevi un gaida nākamo dienu, lai skatītos un sajustu, vai būsi mierīga vai atkal cepsies par kaut ko, sevišķi par neizteikšanos. Tavas dvēseles grupas dvēselītes izvēlējās Tevi, lai Tu ej lejā uz Zemi un tur strādā ar šīm cilvēciskajām vājībām, un viņi vēro kā Tu tiec galā...Tas ieskatam...
Kā man teica viens gudrs skolotājs - "Necepies, labāk uzvāries!"
Turpinājums sekos!
Lai top!