"Klīstošais holandietis" un Hipokrāta zvērests

Brīdinu: Šajā stāstā visas ir reālas situācijas, kas ir diezgan skarbas. Pie psihologa šādas situācijas esmu mēģinājusi izstrādāt, bet nav izdevies, tās ir un paliek manā atmiņā. Pēc šī ceļojuma un atziņām palika daudz vieglāk. Kam ir grūti to izlasīt, piedodiet, bet tāda ir dzīve, reālā, īstā.  Tā bija manas dvēseles raalitāte šeit un tagad. Tagad tas jau ir atmiņās! 

Man bija fiziski slikta sajūta, apmēram tāda, ka vairs nav spēka, ir slikti, klepus lēkmes. No rītiem bija ļoti slikti, vakaros jau palika labāk. Nebija skaidrības par savu nākotni, ko darīt, vai palikt medicīnā vai darīt kaut ko pavisam citu un kas vispār ir jādara? Sajūta, ka jāpieliek punkts. Tiklīdz iedomājos par to, sākās laringīta lēkme. Atkal esmu piekususi, vajadzīgs restarts un "palīdzība no zāles"!

Es devos savas kolēģes pavadībā ceļojumā par savu solījumu medicīnā, kas tika dots, pabeidzot ārsta palīgus šajā dzīvē. Tālāk ceļojumā pieslēdzās arī mana skolotāja Inga Ružicka. 

Dziļš solījums man bija arī bērnība, pirms pieņēmu lēmumu kļūt par mediķi. Man bija kādi 6 gadi, kad nomira mans tēvs no kuņģa vēža. Es nevarēju pieiet pie zārka un atvadīties, jo man bija bailes. Bet es sev iedevu solījumu, ka izmācīšos par ārstu un varēšu palīdzēt cilvēkiem, lai viņi nemirtu no audzējiem un slimībām. Tā kā tēvu biju redzējusi maz savā dzīvē, tāpēc man nebija skumju, kā tādu, bet es ļoti jutu līdzi mammai, jo viņa par to bija saskumusi. Es biju panikā, bailes no mirušā, jo es neuztveru viņu tajā brīdī kā tēvu, es uztvēru savas sajūtas, ka es gribu būt labs ārsts. Pareizāk - ķirurgs. Tas notika viss savādāk, izmācījos par medicīnas māsu, tad par ārsta palīgu, tālāk, lasiet. 

Kad biju pirmā bērna gaidībās, strādāju slimnīcas uzņemšanas nodaļas pārsienamajā istabā, tā doma vel manī bija par to ķirurģiju. Kādā dienā runājām ar vecāko dēlu (viņam 31 gads!) un viņš man saka tā:" Es ļoti gribēju izmācīties par ķirurgu!" Es tajā brīdī sastingu un sapratu, cik nopietni tas viss ietekmēja arī manu bērnu! Viņš izmācījās par datorspeciālistu, atmeta to domu par ārstniecību, bet, doma bija! 

Vai tas solījums šobrīd ir jālauž un pateikt tam "paldies" un iet tālāk, vai var ielūkoties, kas ir vēl jādara, lai mainītos manas sajūtas un dzīve šeit un tagad. Un vai tas ietekmē manus bērnus?

Ceļojuma ievadā atslābināšanās. Jūtu sava ķermeņa labo pusi, nepatīkama sajūta galvā un operētajā labajā kājā, augšstilbā. 

Drošības vieta - tas ir pie jūras. Redzu, ka esmu saģērbusies mētelī, ir vētra un tumšs. Jūra ir baisa, sajūta, ka man tas patīk. Es nesaku, ka es tur jūtos droši, sāp visa galvas labā puse, pulsē. Jūra vētrā, tas atgādina manu mīļo teicienu: "Es esmu mierīga, kā jūra...vētras laikā!" Un es esmu mierīga, bet apkārt ir vētra!

Palīgā uz drošības vietu pasaucu visus savus Gaismas palīgus, Skolotājus, Eņģeļus, savus Garīgos skolotājus, visas Gaismas būtnes, kas ir 100 % no Gaismas. 

Es no sirds nošķaudos - tas ir nopietni! 

Klāt ir Erceņģeļi Mihaels, Gabriels un Rafaels Kaut kur ir arī Jēzus, kā Garīgais Skolotājs, viņš skatās no augšas uz visu. Erceņģeļi ir man blakus, tā kā no labās puses, Jēzus pie kreisās, augšā. Galvassāpes norimās. Jūtu pulsējošu punktu vaigā labajā puse zem acs. Izgaismojās Erceņģelis Mihaels ar savu stingro stāju un zobenu, stingri skatās uz mani. 

Pavadonis: Saproti, vai kāds no šiem atnākušajiem vēlās Tev kaut ko teikt vai parādīt, izgaismot kaut ko?

Klients: Erceņģelis Mihaels ar zobenu tā kā iesvēta mani, uzliekt to uz mana labā pleca. Ar aso stūri, ar galu, spiediens no ķermeņa pazūd, vēl klejo pa galvu. Tā ir svētība no viņa! Saules pinumā sākās kustība, ķermeniski, pa pulksteņrādītāja virzienu, pa spirāli notiek kustība.

P: Saproti, kāpēc tas tagad notiek saules pinumā?

K: Tiek dota enerģija, ļoti spēcīga plūsma, nāk no augšas, kā piltuve avotiņā, tur ir Gaismas un Mīlestības plūsma, ļoti spēcīga, līdz asarām. Iet cauri visiem enerģijas centriem. Tieku uzpildīta ar enerģiju, jo šobrīd arī jutos piekususi, no tādas bezjēdzīgas cīņas. Šis zobens man jau tika iedots kādu laiku atpakaļ, lai es dotos cīņā ar sistēmas spēli, kas šobrīd notiek, kas saistīts ar manu darbu medicīnā. Erceņģelis Mihaels: "Šobrīd Tavi spēki ir izsīkuši tur un Tevi vajag uzpildīt!" Plūsma ļoti spēcīga, kas nāk arī no Skolotā Sanandas jeb Jēzus Mīlestības plūsma. No Mihaela - spēks un enerģija. Līdz asarām! Saules pinumā izveidojās spēcīgs enerģijas punkts. 

P: Pajautā, vai process ir jāturpina, vai mēs vara doties tālāk?

K: Šobrīd izlīdzsvarojās ķermenis, enerģijas centri strādā. Sajutu, kā abas ķermeņa puses izlīdzinājās. Jā, varam turpināt, ja vajadzēs tad viņi pieslēgsies. 

P: Paskaties, kas vēl Tevi piesaista šajā drošības vietā?

K: Saspringums pieres daļā. Trešā acs tāda kā iekapsulēta? Mēģinu redzēt ar to, skatos tālumā jūrā, viss ir tumšs, ir punkts - Gaisma. Nekas cits vairs neinteresē, tikai tas, bet skats ir tā kā iesaldēts.

P: Kas ir tas, kas Tevi piesaista pie šīs Gaismas?

K: Vienkārši Gaisma, tā kā informācija, kāds ir gatavs to informāciju iedot. Es to gribu saprast, bet netieku tai klāt. 

P: Kas Tev šobrīd jāizdara, lai piekļūtu pie šīs informācijas?

K: Jāpārvar bailes no bangojošas jūras! Man ir jautājums: "Kristus Sananda, kā Tu gāji pa ūdeni? Kā Tu to darīji? Man ir svarīgi nokļūt tajā Gaismas punktā!" Man ir bailes no jūras, kas vārās vētrā, mutuļo! Dziļi tumša. 

P: Ja radās šis jautājums, tad saņem to atbildi, ja tas šobrīd ir nozīmīgi un svarīgi. Lai izgaismo Tev ceļu uz šo Gaismu!

K: Viņš man iet pa priekšu, kā Gaisma. Viņš rāda uz ūdeni, ka tas ir mierīgs. "Kur Tu redzi vētru?"  Es redzu ka jā, ūdens ir mierīgs! Es gribēju viņam iedot roku, bet viņš iet man pa priekšu. Tā jūra apkārt ir melna, bet kur mēs ejam, tur ir gaišs. Man Sananda rāda ceļu, nelaiž iet vienai pašai, es viņam sekoju, iekšēja drošība. Parādījās ķermeniska vibrācija labajā pusē
Satraukums, kas notiek!? Ka es to varu izdarīt, kāpēc es to varu, kāpēc tas viss notiek? Interesanta vibrācija - ne laba, ne slikta. 
Mēs ejam, Gaismas avots ir kā kuģis. Moderns, ar visām navigācijām. Interesanti - tas kuģis ir it kā seno laiku, bet ir visi sakari, viss kā jaunam kuģim. Sakari ar Visumu, kā fantastikā! Esam uzkāpuši uz klāja. Viss ir tumšs un tukšs. Tāda sajūta, ka tas ir tas "Klīstošais holandietis"! 

P: Paprasi, vai tā tas ir?

K: Es prātam likšu, lai viņš uz tāfeles uzraksta to, kā apstiprinājumu, vai tas ir tas, ko es nesen dzirdēju. Es to stāstu biju dziedējusi citādāku, pa radio sadzirdēju citādāku. Mani atveda uz šo kuģi. Apstiprinājums te ir tam, ka stāsts, ko dzirdēju pa radio, ir daļēja taisnība. Tas stāsts, kas ir mānās zināšanās, ka cilvēki uz šī kuģa nomira tāpēc, ka dzēra jūras ūdeni, jo nebija tīrā ūdens, ko lietot pārtikā. Un tagad kuģis ir pamests, bez cilvēkiem, kā vraks. Tās iekārtas jau neko nedod. Ja ir "gadžeti" (aprīkojums, aparatūra - autores piezīme) saziņai, tad nav jau cilvēku, kas var to ziņu nodot. Tas ir vienkārši kuģis! 

P: Kāpēc Tev izgaismojās šis kuģis?

K: Pirmais, kas atnāk - zināšanas. Man ir svarīgas manas zināšanas. 
Viedokļi - kuros es mēdzu ieklausīties, bet ne visus es pieņemu, jo man ir zināšanas. 
Tas ir pareizi - to apstiprina mans Skolotājs! 

P: Kāpēc šī vieta ir izgaismojusies, kas sasitās ar šīsdienas jautājumu?

K: Tas kuģis ar tiem "gadžetiem", tas ir saistīts ar manu profesiju! Es vairs neredzu savai profesijai segumu, jēgu, jo šobrīd ir svarīgas kaut kādas manipulācijas, svarīgi aparatūra, bet nav svarīgs Cilvēks! Tāpēc man parāda to tukšo kuģi, reāli tukšs! Tajā vairs nav piepildījuma, tur vairs nav svarīga cilvēka būtība, kā tāda. Tā ir tāda vieta. Piemēram, "ātrā palīdzībā" - Tu strādā it kā ar cilvēku, bet tajā pat laikā Tu strādā ar aparatūru. Pēdējā laika tendences bija, ka uzmanība vairāk tiek vērsta uz aparātiem, ne uz cilvēku. Daudzas reizes mēģināja stāstīt, ka svarīgi ir izrunāties, bet "vārdi nesaskan ar darbiem". Dzīvē notiek pretēji! Rīkojumi, lietas, kuras Tu, kā Cilvēks, reāli nevari izpildīt. Tad Tu jūties, kā uz pamesta kuģa. Ar tiem aparātiem jau Tu tur esi, bet kur paliek Cilvēks un cilvēcība. Manī ir IZMISUMS no tā! Man ir zināšanas, ir svarīgi viedokļi, bet tas manī izraisa tādu kā izmisumu, sajūtu, ka tas nav svarīgi! 

P: Paskaties apkārt, kas Tev vēl pievērš uzmanību? 

K: Stūres rats kapteiņa kajītē! Kā uz veca pirātu kuģa! Es gribu tur! Vadības panelis iedegās, tiklīdz es paņemu stūri savās rokās. Navigācija, viss sāk strādāt. Es esmu tas cilvēks, kas tā kā atdzīvināja to vietu, ar to pieskārienu, ar to savu izpratni, ka es sapratu to vēstījumu.

P: Saproti, kāpēc Tev izgaismojās šī kajīte?

K: Jāpaņem vadības savās rokās, šajā gadījumā un jāstūrē tur, kur es gribu! Lai tās zināšanas, kas ir manī, tās es varu dot cilvēkiem, viņi to var pieņemt vai nepieņemt, man tas vairs nav svarīgi, jo stūre ir manās rokās. 

P: Piedāvāju vēlreiz paļūkoties apkārt, vai ir kas svarīgs, ko vēl apskatīties.

K: Gaisma, ne tikai tā, ko redzu paneļos, bet kuģis it kā samazinājās izmēros, palaida tādu kā staru, tā kā no augšas, kā prožektoru, izgaismo jūru, tālu uz priekšu un es saprotu, ka  tas ir tas virziens uz kuru man ir jādodas. Šobrīd man no smagnējā kuģa "Klīstošais holandietis" ir iedota ātrgaitas laiva, tas kuģis tur arī paliek. Ar to es varu virzīties uz priekšu. Es arī sajutos, kā mazākā telpā, no tā man neizmainījās sajūtas, drošība. 

P: Pirms mirkļa Tu minēji, ka sajuti tādu kā izmisumu, ieeja atpakaļ tajā mirklī un saproti, no kurienes tas nāk, vai Tev ar to kaut kas ir jādara? 

K: Interesantais stāsts par to dzīvi, kur es biju žēlsirdīgā māsa. Es tādā pārspēkā, pārgurumā izgāju no telpas, saprotot, ka man vairs nav spēka palīdzēt! (Stāsts varēja būt par Pirmo Pasaules karu ka lielā telpā es palīdzu aprūpēt daudz slimo un ievainoto kareivju, to redzēju kaut kad iepriekš! - autores piezīme) 

No šīs dzīves - uzņemšanas nodaļā, strādājot postenī, sapratu, ka man ir jātiek ārā. Pateicu kolēģiem, ka es izeju, atvēru durvis, jo sapratu, ka nevaru vairs fiziski tur uzturēties! Manī ir tāds izmisums, ka mani plēš uz pusēm, ka es netieku vairs fiziski galā ar darbu  Man radās sajūta, ka es paņemšu baltu papīru un uzrakstīšu atlūgumu! Tajā brīdī, pārslodzes dēļ, bija tādas sajūtas.

Un vēl situācija no šīs dzīves - man parāda, ka esmu "ātrajā palīdzībā"'. Es sēžu mirstoša pacientam pie galvas, lieku viņam elpvadu, es elpinu viņu, es saprotu, ka es tajā brīdī gribu saķērusi galvu, jūtu izmisumu, man birst asaras, to atceroties, tā ir reāla situācija. Mēs ar ļoti lielu ātrumu braucam uz slimnīcu, šoferim es uzticos, otrs kolēģis ir piesprādzējies un neko nevar izdarīt. Tas cilvēks uz nestuvēm mirst, manī ir izmisums. Iestumjot uzņemšanas nodaļā, mēs varam tikai pēc mirkļa konstatēt nāvi, jo mēs tur neko nevaram izdarīt! 

Tādas lietas ir sasummējušās manī un ir radījušas šo sajūtu. Man no tā ir jātiek vaļā, jo tas traucē virzīties uz priekšu. Tas traucē tai ātrgaitas laivai iet uz to Gaismu, Tā stūre jau ir manās  rokās, jūra vēl ir melna, izgaismots tikai tas prožektors. Tādas situācija, ka līdz asarām. Un tur ir arī tie aparāti. Tu uz tiem skaties, tie rādītāji visi krītas, lai arī ko Tu darītu, Tā dvēsele iet prom no ķermeņa.
Ar visām manām zināšanām, tās man ir, es naktī varu piecelties un noskaitīt algoritmus, kuram to vajag!? Man noteikti vairs nē!

 P: Saproti, kāpēc Tev šīs situācijas izgaismojas?

K: Tāpēc, ka es esmu novesta līdz galējam punktam. Tas tā kā pastiprina tās sajūtas, emocijas, ka es tā negribu tā vairāk. Viss ir forši, "gadžeti", aparāti... Es esmu DZĪVS CILVĒKS! 

Vēl viens aspekts - Vai es, iejaucoties, tīri ar savām zināšanām, esmu izdarījusi pilnībā visu tā, kā tai dvēselei es it kā esmu palīdzējusi, labu gribot, glābusi dzīvību tajā brīdī, tajā iemiesojumā. Jo neviens jau atļauju viņai neprasīja, jo es jau aizbraucu ar savu brigādi, tāpēc, ka kāds no radiniekiem ir izsaucis, pie piederīgā, jo ir kaut kas noticis. Viņš jau pats to nav prasījis. Cik es ar to savu darbību esmu palīdzējusi, vai ir otrādāk. Tas ir vēl viens aspekts šim izmisumam.

P: Šobrīd es Tev piedāvāju nokļūt laikā, vietā un telpā, kur ir cēlonis šim izmisumam.

K: Izpeld vairākas dzīves, hronoloģiski grūti pateikt, kura ir pirmā. 

Žēlsirdīgā māsa.
Dziednieks Āfrikā, kurš glāba savu kolēģi no indīga  zirnekļa koduma, kurš no tā nomira.
Vikings, kas sūtīja savus kareivjus ar kuģi sirojumā, kurā visi gāja bojā. Pārdomas, izmisums, kāpēc šīs dvēseles esmu tam pakļāvusi.

P: Kura izgaismojas visspilgtāk. Paskaties tā kā no augšas uz tām visām.

K: Kara tēma, laupīšana, vikings. Atkal sasaistās ar profesijas izvēli. 
Kādā no ceļojumiem izgaismojās šī dzīve, jo es nejutos labi, kā vadonis, jo ir gājuši bojā cilvēki. Vairāk es to redzu, kā tādu, kā miesu, kas iet bojā. Miesu kā tādu, nešķirojot dvēseles. Tajā brīdī es tur esmu vecis, kas nešķiro, miesa vai dvēsele. Bet kaut kā stulbi! 

Saslēdzās ar šo dzīvi, ka mammai ar lokomotīvi notrieca otro vīru, es redzēju to, sēžot vilcienā, kā ķermenis ir novilkts malā un tas saslēdzās ar to brīdi bērnībā, pie tēva zārka, kad solījos būt par ārstu, kurš palīdzēs, lai cilvēki nemirst. 
Man ir jāizvēlas tāda profesija, kas palīdz šos ķermeņus dziedināt caur tīri tehnisku medicīnu. Tas nav no dvēseļu līmeņa, bet iekš ķermeņiem, saliek tādu fizisku plānu.
Fiziski strādā ar ķermeni, Tu esi aizsūtījis nāvē ķermeņus, tur ir miris ķermenis un TUR MIRST ĶERMENIS. 

Fiziskais plāns, fiziska miesa. Tas ir devis man tiesības rīkoties ar to ķermeni.
Kas tās ir par tiesībām, manipulācijām, kāpēc es drīkstu tās veikt!
Ņemot vērā to, ka tie visi ķermeņi ir ar dvēselēm, bet tajos brīžos es tajā neiedziļinos. Tāpēc, ka man ir iemācīts strādāt ar ķermeni.
Man tajā brīdī nav teikts, ka tam ķermenim ir dvēsele. Domāt, ko tā dvēsele grib pieredzēt. Tas tā kā tiek atdalīts - ķermenis par sevi un dvēsele par sevi, un nejauciet tās lietas kopā, tā ir tā tehniskā medicīna, kā to es varu nosaukt. Sajūta fiziski smaga, pie zemes ļoti pieturoša, svina pielieta sajūta.

P: Piedāvāju šo momentu papētīt smalkāk. Šo situāciju ar mirstošo pacientu. Vai to vajag, kāpēc Tu to dari. Tuvinieki ir izsaukuši, lai Tu palīdzi. Ieraugi šo dvēseli un pasauc uz sarunu.

K: Man atnāca nupat viena cita situācija - Pacēlos virs šīs situācijas, tas saslēdzās ar citu gadījumu no šī brīža dzīves. Meitene, kurai bija veikusi plastisko operāciju, palielinājusi krūtis, kaut kas noticis, klīniskā nāve, neveiksmīgs rezultāts, pusgadu nogulēja uz gultas, sadalījās plaušas.

Kāpēc es to redzēju? Tajā brīdī, kad vedām insulta pacientu (pirmā situācija, kur elpināju - autora piezīme) mēs pateicām piederīgajiem, ka situācija ir ļoti smaga, ka ir jārēķinās, ka var būt slikts iznākums. Piederīgie saprata, brauca līdzi ar savu auto uz slimnīcu, pieņēma situāciju.
Otrā situācijā, ar jauno meiteni, mēs arī pateicām piederīgajiem, ka meitene mirst. Jāved tikai ir kādas 10 minūtes, bet mēs to reāli varam nepaspēt. Vai tiešām viņi grib, lai mēs to darām? Un piederīgie uzstāja ļoti, palika nikni, bez maz vai sita kāju pie zemes, kā jūs iedomājaties, vajag un viss! VAJAG, LAI TO ĶERMENI AIZVED UZ UZŅEMŠANAS NODAĻU! 

No augšas uz to visu tagad skatoties, es atceros, ka es uzņēmos tādu dīvainu lomu, tajā brīdi nedomāju neko dziļi, man lika pateikt piederīgajam, konkrēti - meitenes tēvam, kurš bija atbraucis līdzi uz uzņemšanas nodaļu, kurš skrēja patreiz iekšā nodaļā, niks, dusmīgs...
Es sapratu, kāpēc viņš ir dusmīgs. Viņš dusmojas uz sevi, ne jau uz mani, es to neuztvēru personīgi, es pateicu tādus vārdus: "Jums ir jāiet iekšā, ja Jūs vēl gribat meitas ķermeni redzēt, (ne tik skarbi, varbūt), Jums ir jāiet uzņemšanas nodaļā nekavējoties, jo viņa mirst." Un tā arī bija. Pagāja divas minūtes un viņš iznāca ārā, meitene bija nomirusi.
Un es, no vienas puses, jutos ļoti labi, ka es to viņam pateicu, jo viņš paspēja atvadīties no ķermeņa, no otras puses - es jutos tik "štruntīgi", ka man tas bija jāsaka, jo es taču neesmu Dievs, jo, varbūt, viņa nemaz nenomirst! (Tas gan ir pieredzes jautājums, jo to v iespējams atņemt, intuīcija un sajūtas strādā!)

No dvēseles skatu punkta, tagad skatoties, tās situācijas saliekot kopā, jā - es jau nezinu, kāpēc man tos vārdus bija jāpasaka, tāpēc, ka viņš ļoti gribēja atvadīties no tās miesas. Viņš jau žēloja tikai sevi, ne jau to cilvēku, kuram ir atvieglojums pēc tam, kad tā dvēselīte aiziet. Viņš jau to neapzinās, tas piederīgais. Man to lika pateikt, jo es savādāk sev nepiedotu to, ja es teiktu, ka viss būs labi, tagad viņa ir uzņemšana, zinot, ka viņa mirst. Es jūtos izpildījusi savu uzdevumu, kā dvēsele. 

P: Parunā tagad ar tām dvēselēm,  kuras Tu centies glābt, bet neizglābi. 
Vai kāda izgaismojās viena, vai kopumā paskaties uz viņām.
Tev bija tas jautājums, vai Tu pareizi dari vai nē. Pilnīgi paskaties, sajūti, kā viņas reaģē uz šo jautājumu. Viņas tagad dzird, jūt, ka mēs par viņām runājam, ka TU ESI PROCESĀ UN GRIBI SAPRAST, TU ESI GRIBĒJUSI DARĪT TIKAI LABU, KAD TU VIŅAS GLĀBI. 
Un, pie reizes, sajūti, ieraugi tos zvērestus, ko esi devusi. 

K: Tie ķermeņi, tā kā "zombiji", man rādās.
Daudz tādu ir, kas reāli ir mēģināti dzīvināti vai jau bijuši miruši. Ķermeņi stāv kā tādā "šausmenē". 
Man ir novilkta līnija. Es esmu ārpus tā, jo, skaidrs, tagad jau man ir skaidrs, ka tas bija man jādara, nešķirojot. Aiz manis stāv mana Gaismas ģimene, kas man arī deva tos mirkļus, nu beidz taču, saproti, ļauj iet.

Situācija atkal no dzīves, kad es reanimēju ķermeni, tur bija interesanti, ķermenis nepārstāja dzīvot, dvēsele šaubījās, iet prom vai palikt. (situācija jau pie sapratnes, ka ar dvēseli var parunāt - autora piezīme) Es uzrunāju viņu vārdā, vai Tu paliec vai Tu ej! Mēs ar kolēģiem bijām jau kādu stundu reanimējuši. Es nezinu, vai to sajuta arī citi, bet manī parādījās tāds kā atvieglojums, kad aparātos parādījās arvien lēnākā sirdsdarbība. Es sapratu, ka viņa, kā dvēsele ir izlēmusi aiziet. Un tas process izskatījās, ka viņai kā dvēselei vairāk interesē, ko mēs tur darām ar to ķermeni, nevis tā tā ka viņai interesē palikt dzīvai. Sajūta bija tāda, ka tā dvēsele ir apsēdusies uz gultas malas un vēro - "Nu, ko Tu tagad darīsi?" Tāds dialogs, tas jau man ir apzināti, ka ir dvēsele un ka es varu ar viņu runāt.
Tie "zombiji", tur es tā kā apzināti ar tām dvēselēm nerunāju, varbūt zemapziņā es sapratu, ka ir tās dvēseles, viņas tur neparādās. Aiz muguras ir tāda kā Gaisma, tālākam ceļam, tā tas varētu tulkoties!

P: Tu saproti, Tev bija jautājums, vai Tu darīji pareizi?

K: Jā, es saprotu, ka jā. Tie ķermeņi, viņi tādi arī palika, viņiem tas nav būtiski. Ka es ar savām zināšanām un darbībām apzināti neesmu kādu nogalinājusi, eitanizējusi. Kādreiz ir bijušas sajūtas, kāpēc tam cilvēkam ir jāmokās, tā dvēsele vairs negrib tur palikt, bet Tu nevari uzņemties Dieva lomu. Robeža ir - miesa pie miesas - dvēseles pie dvēselēm. Dvēselēm viss ir labi. Viņas tā kā mani atbalsta, sajūta, ka gaismas siena man aiz muguras ir silta, spēcīga, mīļa Izgaismo mani no aizmugures, spēcīgs gaismas lauks, priekšā stikla siena, kur es redzu to mirušo pasauli , "Klīstošos holandiešus".  

P: Saproti, kā viņi reaģē uz to, kā Tu visi stāsti, vai viņi piekrītoši, saka, ka Tu pareizi saprati? 

K: Tie ķermeņi aiziet prom, izgaist. Viņus es vairs neredzu.

P: Kā Tu to saproti?

K: Paldies, Tu esi sapratusi, ka ķermenis nav pats svarīgākais. To es arī esmu šobrīd sapratusi, ar savu apziņu. Tad man bija svarīgi to darīt, lai es nonāktu līdz šī brīža sapratnei. 

P: Saproti, kad Tu to tagad stāsti, ir kaut kas jādara? vai vajag kaut ko deaktivizēt, vai pietiek ar to, ka Tu to šobrīd esi sapratusi? 

K: Priekš manis viss kārtībā, bet ir kaut kādas dusmas? Ne jau dusmas no tiem, kurus es glābu! Dusmas, kas sakrājušās apkārt no piederīgajiem, kas, žēlojot sevi, nav varējuši palaist savu piederīgo uz dvēseļu pasauli!

Kas ir jāizdara ar tām dusmām, jo tās ir kā enkurs! (atkal viss ap tiem kuģiem!) Bremzes. Parāda meitenes tēvu, kas ir vājprātīgi dusmīgs uz mani. Bet es jau neesmu cēlonis tam, kas notika,. Tam visam ir cits izskaidrojums. Tajā brīdī tās dusmas tiek vērstas uz mani, kā uz ķermeni, kas ir otru ķermeni mēģinājis glābt un trešais ķermenis apvaino viņu! 

P: Saproti, kad Tu to stāsti, pievērs uzmanību tai savai Gaismas sienai, savai Augstākajai dvēseles daļai, saviem Gaismas palīgiem, saproti, ko viņi saka, kas Tev šobrīd ir jādara? Lai izgaismojās, kas ir jādara ar to tēva dvēselīti, vai jāparunājas ar viņu, vai vēl kas cits jāizdara?

K: Viņi jau sūta Gaismu un Mīlestību, viņš viss staro, stāv uz uzņemšanas rampas un viņš nesaprot, kas notiek. Tā viņš tur stāvēja, tajās dusmās. Caur mani tā Gaisma iet, tā plūsma caur manu ķermeni, es esmu kā bākas gaisma, caur kuru tiek virzīts Gaismas stars tieši uz konkrēto cilvēku. Caur tām dvēselēm, kas ir aizgājušas jau dvēseļu pasaulē, caur mani iedod reizē arī informāciju, sapratni, Gaismu, Mīlestību, tādu siltumu. Viņš pēc tam pagriežas, aiziet, viņš raud, pārdzīvo, žēlo sevi. Šobrīd viņam iedeva spēcinājumu, viņa dvēselei. Tie, kas ir jau piedzīvojuši, šo ceļu izgājuši, nomirušie, ne tik dabīgā nāvē, bet ar kaut kādām ciešanām. Tieši tie dod to spēcinājumu, kas ir dzīvi palikušie, konkrēti ne tikai uz šo vīrieti.
Šo Gaismu es varu dod arī caur sevi, bet šīs dvēseles pašas var tagad katram tam piederīgajam to aizsūtīt! Man sajūta, ka enerģija nāk caur rokām, siltuma vibrācija, ļoti spēcīga. No augšas, no avotiņa, caur sirdi, Saules pinumu un tad caur rokām. 

P: Lai tas process tur notiek. Tagad saproti, ir bijuši ļoti daudz citu tuvinieku, saproti, ko ar tiem visiem pārējiem šobrīd darīt? Tāpat kā notiek ar šo vienu vīrieti, vai ir kas cits?

K: Pat nevis tikai tuvinieki... Man tagad parāda situāciju, es esmu aizbraukusi pie pacientiem, apkārt ir izmisums, bet izmisums ir mūsos visos, kas iesaistīti tajā situācijā.
Kad mēs ierodamies izsaukumā, tad viens cilvēks, kas ir vājprātīgā izmisumā, jo viņš ir uzdevis darīt darbu kādam, kurš, darot šo darbu, ir nosities. Otrs cilvēks, kas bija līdzās, ir gandrīz sajucis prātā. Visi apkārt ir, kā sajukuši prātā, jo viņu acu priekšā ir notikusi nelaime. Mēs, kā brigāde, esam atbraukuši un uz mums tagad tiek uzgāztas tas "sū... spainis". Mēs pat baidāmies kāpt laukā no mašīnas, cik tas izmisums un dusmas, kas ir apkārt, ir tik biezs, ka ir sajūta, ka tas Tevi saspiedīs ar visiem metāliem, kas mūsu auto ir gana spēcīgi.
Šeit arī gribās sūtīt Gaismu un Mīlestību, jo pēc tam jau viss izlīdzinās.
Bet tas pirmais moments ir smags, kā ar svinu pieliets, cilvēki kā iedzīti līdz vidum asfaltā. Gribās teikt - ņemat to Gaismu, kāpiet ārā! 

Tās dvēseles jau pašas to ir izvēlējušas, beidzat kliegt un dusmoties!   

Kur mēs, kā ķermeņi, esam vainīgi, ja tā dvēsles ir izlēmusi tā nomirt? Neesam mēs tur vainīgi! 
Notiek vainas apziņas dalīšana, dusmu mētāšana. Viss tādā nevajadzīgā spriedzē. No malas tas izskatās biedējoši cilvēkiem, kas nav to redzējuši. Tu runā ar cilvēkiem, viņi reāli ir sajukuši prātā no tā, ko viņi ir ieraudzījuši. Dvēselei tā arī ir pieredze.

Tajā brīdi, kad Tu to redzi, ķermeniski gribās to cilvēku vienkārši apkampt, tīri fiziski samīļot, beidz "cepties", notika un tālāk, kas notiek, atver acis, gribās sapurināt, Tava dzīve taču nav beigusies, tā bija viņa izvēle!

Cilvēciskā līmenī ir grūti, bet dvēseļu pasaulē viss tas ir saprotas. Viņi ir gatavi sūtīt to Gaismu.  Tajā brīdī tikai viņa tur nevar ieiet, jo tam cilvēkam to pieredzi vajadzēja! Viņi pēc tam var iejaukties, tad viss izlīdzinās, aiziet plūsma. Mēs esam kā zibensnovedēji, bākas lampas. Kas neapzināti noticis man, ar mani. 

P: Ko Tev tagad ar to visu darīt? To dusmu enerģiju vajag deaktivizēt? Gaisma tur jāsūta, kas jādara? 

K: Cilvēciskajā līmenī viss notika, jo tajā brīdī tikai tajā līmenī var runāt, jo cilvēki neuztver neko citu. Tu nevari runāt no garīgā skatu punkta cilvēkam, kurš redz, ka viņam acu priekša ir nomiris cilvēks. Viņš uztver tehniskas darbības, kas absolūti neko neizmaina, bet tajā brīdī šķiet, ka viss ir kārtībā. Man, kā cilvēkam, kas redz to situāciju no visa kopumā, apzināti izveidojas tāda kā aizsargsiena, lai šī dusmas manī nevar ienākt, lai mani tās nevar tieši ietekmēt. DUSMAS PALIEK KĀ NOSĒDUMĀ, KĀDOS ĶERMEŅA SLĀŅOS! 

P: Saproti tagad, pameklē cēloni tam, ka Tev šajā dzīvē ir jāsastopas ar šīm dusmām?

K: Parāda bangojošo jūru. Tās arī ir dusmas. Tās ir tās dusmas, kas ir sakrājušās manā drošības vietā, no visām pieredzēm. Erceņģelis Mihaels vēl joprojām mani spēcina, lai es ar to varu tikt galā. 

P: Saproti, vai pietiek ar to, ka Tu to visu esi izpratusi, ka Tu vari to pieņemt kā dvēsles pieredzes, vai Tu vari sev piedot, lai kā Tu esi reaģējusi vai kā citi ir reaģējuši tajā brīdī.

K: Manī absolūts miers. Ir sajūta, ka es to esmu izstāstījusi. Ka tā Gaisma, kas bija no tām dvēselēm un, šobrīd, jūrmalā parādās tāda, kā vēja pūsma, vairs ne kā negaiss, bet maigāka, ar situmu. Tās smiltis ja ir izgaismojušās.  Jūra ir palikusi mierīgāka, vēl nedaudz nomākusies. Notiek transformācija - gan vietas, gan dusmu pārvēršana Gaismā. 

P: Lai tas notiek automātikā režīmā. Tagad lai izgaismojās tā dzīve, KURĀ TU PIRMO REIZI ESI DEVUSI ZVĒRESTU, kurā Tu apsolies palīdzēt citiem cilvēkiem.

K: Sākas klepus, kad ir runa par zvērestu. 
Dzīve, kurā es esmu virsaitis. Dzīvojām tādos vigvamos no buļļu ādām. Bija kāds saslimis, es aicināju, lai atved ar pajūgu Balto Sievieti. Es, kā spēcīgs vīrietis, esmu satraukts, Baltā Sieviete ieiet vigvamā, visiem jābūt klusu, jo dakteris ir atbraucis. Apziņa, lūk, te ir tas, kas var palīdzēt, es uzticos, bet, tajā pat laikā ir satraukums, vai tas cilvēks izdarīs labāk, nekā es? Vai es būtu gudrāks? No malas skatoties, es tagad redzu savu un sievietes tēlu. Īsti nav ticības, vai viss būs labi. Uzņemos atbildību arī par viņas darbu, būšu vainīgs, ja kas nebūs tā, kā vajag. 

P: Nokļūsti tajā brīdī, kad ir notikusi zvēresta došana.

K: Iniciācija, nu protams! Esmu gana gudrs, ātrs, izveicīgs, svarīgi izdzīvot, ja Tu esi uz izdzīvošanu. Atbildībā uz mani, caur to iniciāciju, kas iedota ar šo amatu, es to uztveru ļoti nopietni, esmu zinošs, koordinēju visus. Tāpēc es nevaru ļaut vienai Baltajai Sievietei uzņemties atbildību. Iniciācijā iesvētījuši mani par vadoni.

P: Pacelies virs šīs dzīves līnijas un paskaties, vai ir kas vēl saistībā ar solījumu došanu?

K: Nodzīvoju kādus 40 gadus. Baltie mūs iznīcina, es neko nevaru izdarīt. Paņem gūstā sievietes, bērnus, es neko nevaru izdarīt!

Sajūta slikta aiz krūšu kaula! Klepus, aizsmakums.
Kaut kāds ievainojums tur ir, nodevība, sajūta, ka savējais ir izdarījis, neticu tam, šķēps iedurts, trāpa augstāk, virs sirds. Atkal tur ir dusmas, bailes - zvēriskas, zemiskas bailes par izdzīvošanu. 

Mirstot, domāju - nopietni, kur ir pateicība, viss taču ir darīts, lai jūs visi būtu drošībā!

P: Es Tev piedāvāju tagad paskatīties to brīdi, kad dvēsele jau ir pametusi ķermeni, kā dvēsele uz to skatās?

K: Kā uz pieredzi. Kā dvēselei ir svarīgi krāt šīs pieredzes! Vairāk vai mazāk veiksmīgi nodzīvota dzīve, ne pārāk gara, bet piesātināta ar pieredzi. Dvēsele var "noslaucīt pieri", saliekam atmiņas failos un dodamies atpūsties! 

P: Piedāvāju vietā un laikā, kad Tu plānoji virsaiša dzīvi, vai tā ir nodzīvota pēc plāna?

K: Bez tās dzīves nebūtu šodienas. Nebūtu satikusi cilvēkus, kas man jāsatiek. Nebūtu mācījusies šajā akadēmijā. Tā dzīve bija tā, kurā mēs bijām visi, kuri mācījāmies kopā minigrupā! Saikne ar to, kas notiek šeit un tagad!

P: Šobrīd es Tev piedāvāju Tev paskatīties uz iniciācijas solījumu, ko dvēseļu pasaulē Tev ir jādara, kā tas ietekmē Tevi?

K: Visās šajās dzīvēs, kurās esmu bijusi interesantajās sajūtās, flustrācijās, pārdomājusi jau ķermenī esot, neapzinoties, ka es to pārdomāju, kā dvēsele, kāpēc to vajadzēja, vai vispār to vajadzēja, izdaru secinājumus ķermeniski un viss. Tālāk notiek nākamā iemiesošanās, iniciācijas, pārdomas, atkal pāriet tālāk uz nākamo dzīvi. Kamēr nonācu līdz šim brīdim, dzīvē šeit un tagad. Esmu visu laiku tādās kā pārdomās, tas pat nav kā līgums vai solījums, nesaprotu, kas tas ir? 

Rāda dzīves uz ekrāniem, skatos, kā dvēsele, ekrāni tā kā "iesaldēti". Skatos uz sevi "lejā", kad esmu tajā brīdī tur, "ātrajos" un mēģinu glābt cilvēku.  Tas pat nav zvērests, tie ir tādi kā secinājumi. Kas ar tiem secinājumiem man ir jādara. Galva iekšā sāka "vārīties", spirāle iet pa avotiņu divos virzienos, ausīs džinkst. 

P: Tas process, kas šobrīd "griežās", dara ko?

K: Vairāk sajūta, ka tīra. No tās daļas, kas ir virs Saules pinuma uz augšu. Galvā sajūtas mainās. Izveidojās piltuve no tās vietas, kur iedurts tas šķēps, tur ir piltuves gals. Man ir ievainota aorta, jūtu to vietu, ķermenis vēl juta to, lēnām kā dzīvība "aiziet". Sajūta, ka ar to plūsmu tīra kaut ko.

P: Saprati, kur Tevi nogalināja, tas bija pēc plāna?

K: Jā, tikai nevajadzēja pārcelt tos pārdomu brīžus. Kā tilts, viena dzīve, pāri posms, konstrukcija, ar kurām ik pa brīdim pārceļo sajūta, tā nebija vajadzīga. Tur ir tas smagums, dzelzsbetona konstrukcija, svins - situācija, iekapsulējās, stāvi un domā.

P: Saproti, vai tam ir jāturpina pārcelties, kas Tev ar to ir jāsaprot? Lai to pārtrauktu, atceltu, deaktivizētu, vai, vienkārši, ieliktu atmiņu lādītē.

K: Jāprasa Skolotājiem, pati es nesaprotu.

P: Paprasi šiem Gaismas Skolotājiem, domās palūdz, kas man ir ar to jādara? 

K: Ticība sev! Vai manam dēlam ir svarīgi pārņemt to manu pieredzi, domu par ķirurga profesiju? 

P: Pasauc dēla dvēseli uz sarunu un parunā ar viņu.

K: Mēs esam līdzīgi. Vairākas dzīves esam kopā, tāpēc viņš arī tik ļoti to visu izjūt. Vienā dzīvē viņš bija mana mamma, es biju viņa dēls. Tāpēc viņš izjuta to manu dvēseles vēlmi, atkal kaut ko realizēt. Tas ir viņa, kā ķermeņu mijiedarbības rezultāts, jo viņš jau bija ienācis manī, kā dvēsele, vēl nedzimis bērns. Tajā brīdī es domāju par to. Man sākās alerģija no medikamentiem, biju uz robežas, izlemt, vai palieku medicīnā un vai tas man ir jāturpina? Pārdomas. Vieda dvēsele man ieteica, ka Tu jau vari strādāt tur, kur nav saskare ar tiem medikamentiem. Viņš piedzima pēc mēneša, tajā slimnīcā. Es jau vairs par ķirurgu nemācīšos, ja nu vienīgi kāds no bērniem! (smejos!) 

Dēls uztvēra to, kā domu. "Ai, ai ai! Tu domā, ka Tu esi uzņēmusies upura lomu, ka bērni aizies mācīties? Nu nē taču, Tu taču atceries, kā es Tev ticēju, kā dēlam? Tu taču arī man tici, kā dēlam!" Diskusija notiek! Izbeigts, Tev to nevajag! Pietiek, ka es jau esmu to ceļu izgājusi, esmu gatava pielikt punktu tam visam!

P: Pievērs uzmanību, kā viņš uz to reaģē?

K: Viņš uz mani skatās un saka: "Mammu!?"
"Nu ko, mammu?" Tas skatiens, mums abiem ir TAS skatiens! Nu, kas ir?!

P: Vai ir kas jādara, lai to atlaistu, dziedinātu? 

K: "Viss kārtībā, kas Tu jocīga?"
"Jā, nopietni, es tur neesmu neko savārījusi?"
"Nu nē!"

Ar dēlu mēs tikām galā. Bet man vēl nav skaidrs par visu pārējo procesu.

P: Atceries situāciju, ka Tu biji maza meitene un devi solījumu, ka mācīsies, lai varētu ārstēt cilvēkus no vēža.

K: Klepus! 
Pateicu ar apņēmību, bēdās. kā tas virsaitis, stingri.

Kā bērns biju bailīga, es nevarēju pieskarties mirušajam ķermenim. Zināju, ka dzīvē man būs saskare ar mirušajiem.  

P: Saproti, kur tas solījums "iedzīvojās" Tavā ķermenī?

K: Krūtīs, tā kā uz kaklu. Es tajā brīdī to nevienam nevaru pateikt! Iestrēgst tur! Ļauju tajā brīdī izlemt māsīcai. Piekrītu. Tajā brīdi, kā bērns, es to nevienam nesaku, iekapsulējās. Melnums, tā daļa ir tumšāka. 

P: Tagad ieraugi tā kā no augšas, kad Tu dod to solījumu?

K: Mēs stāvam visi, mūsu ir gana daudz, "jaunizceptie" ārsta palīgi. Es esmu ļoti apgarota, spēcīga tajā brīdī, jūsmīga! Es to esmu paveikusi!

P: Ienirsti tā kā tajā mirklī, kad Tu lasi šo solījumu.

K: Domās lasu, kāds lasa priekšā. 

P: Paskaties no malas, kas notiek enerģētiski, kad Tu lasi šo solījumu?

K: Apkārt man ir Gaisma, sajūta, ka esmu viena, kas staro. Spēcīgs mirklis, kā iniciācija. Manās rokās ir zināšanas un tagad ej un gūsti pieredzi! Tas ir ļoti labi! 

P: Paskaties, kur tā Gaisma staro?

K: No manis, tā kā no iekšpuses. 

P: Ir kāds viens punkts, no kurienes staro?

K: Praktiski no Saules pinuma un sirds centra.
KAD ES TO PASAKU, sākas klepus.
"Tu jau saproti, ka te tāpat viss nav pateikts līdz galam! Skaisti jūs šobrīd visi šo solījumu dodat, bet nav līdz galam viss izstāstīts. Tas darbs ir saistīts ar kaut ko vairāk. Tie vārdi jau ir labi, bet cik to izdosies vai neizdosies realizēt, to jau neviens nepasaka."
 Kaut kas līdz galam neiedots, nepateikts. Es jau esmu gatava, eju, dodiet darbu, es strādāšu. Ir tādi zemūdens akmeņi. Kaut kādas lietas, kuras es, kā cilvēks, kas devis šo solījumu, pārtaisīto zvērestu, kas ir vieglākā formā, nekā Hipokrāta laikā. 

Atslēgas vārds - es atsakos ārstēt akmens pacientus. Kā es to esmu pateikusi pie sevis. Tas ir arī oriģinālajā zvērestā. Iznāk tā, kā es to saprotu, pēc sajūtām, akmens pacients ir tas, kuru nav vairs jāārstē, tas kurš mirst, tas, kurš negrib dzīvot, tas, kuram "ir pienācis laiks". Tajās situācijās esmu bijusi klāt un tā kā iejaucos ar savu darbību, kaut gan, vārdiski sev esmu pateikusi, ka to nedarīšu. No manis to prasa šī profesija, man viņi ir jāārstē. Tas ir tas apslēptais. Man ja nepateica, kā es atšķiršu šos akmens pacientus? Kā man to iedos, šo sapratni? Pati sevi iedzenu kā strupceļā. Man ir tiesības nepievērsties, neārstēt, kad cilvēks ir nolēmis "aiziet". Es tās tiesības sev esmu atņēmusi, tā iznāk?

P: Tagad paskaties tā kā no augšas uz visām dzīvēm, kuras ir izgaismojušās, gan tagadējā, gan tās, ko atcerējies. Situācijas, kā virpulītis, kuras Tu atcerējies. Saproti, kas Tev ir tagad jādara ar to visu, ar šo solījumu. Saproti pati, no sākuma.

K:  Mani cieši apkampa Kristus.
Vienīgais, ko viņš saka man - Tici sev! Ļaujies! Tas viss ir ļoti labi.
Svarīgākais tajā visā ir - pievērst uzmanību tam, kas ir pateikts un kā ir pateikts. 
Darbības! 
Zvērestam pašam jau nav nekāda vaina! Kā to kurš saprot un realizē. 
Es staroju, man ir svarīgi, lai šī Gaisma mani nesadedzina. Tas process, kas man ir ar šo veselību, katrs šis pārdomu mirklis atsaucās uz manu ķermeni, iedod, kā atgādnes no iepriekšējām dzīvēm, atjaunojās tas tilts, tās dzelzsbetona konstrukcijas. 
Ik pa brīdim tās  "uzpeld". Nevajadzīgā pārnese no situācijām, kur esmu šaubījusies.
Man ir jāpieņem un jātic sev!
Tas, ko es esmu izdarījusi, viss ir bijis manai pieredzei! 

Tās nav pat kļūdas! Šobrīd tās situācijas ir bijušas ar šiem akmens pacientiem, kuriem es vairs nevarēju palīdzēt. Kāpēc es nepagriezos un negāju prom, bet izpildīju vēl kādus algoritmus?
Kurus man liek kāds, kurš man kaut ko ir mācījis, bet nav līdz galam iemācījis un izstāstījis! 

Kāpēc to zvērestu dod lasīt tikai beigās!? Kāpēc to nedod lasīt pirmajā nodarbībā, kad Tu atnāc mācīties par ārstu? Kāpēc to neizskaidro? Zvērestam pašam nav nekādas vainas! 

P: Saproti, kas Tev šobrīd jādara, vai  pietiek ar to, ka Tu to visu izproti, saproti. Vai ir tā sajūta, ka Tev ir jāatsakās no tā solījuma? Vai ir jādara vēl kaut kas?

K: Man ir jāatrod solījums! Man parāda, kurš tas solījums stāv! Man viņš jāizlasa vēlreiz, ar šī brīža atziņām. (Sāk plūst absolūta mīlestības plūsma!)
Jāpieņem sev tālākai zināšanai, ja es pievēršos cilvēku dziedināšanai, tas attiecas uz visām jomām,  kas attiecas uz cilvēku dziedināšanu, tas nav tikai uz ķermeni, miesu. 

Šīs Hipokrāta dotās zināšanas, teikumi, tajā laikā, kad viņš to uzrakstīja, viņš to ir redzējis, kā holistisku (no visiem aspektiem -  autores piebilde) medicīnu. Cilvēks ārstēs dvēseli, garu un ķermeni. Tas ir kādā brīdī pārtraukts, kaut kādā laika posmā ir nepateikts līdz galam, kā tad notiek šī ārstēšana, pārveidota nedaudz zvēresta doma  un nogriezta cilvēka gara un dvēseles dziedināšana. Tāpēc ir šis izmisums, dusmas, jo cilvēks nav ņemts viens vesels, viens kopums. Tā vairs nav mana vaina vai neizdarība, tā ir sistēma, kas to tā ir izveidojusi. Šobrīd es varu turpināt ticēt sev un savām zināšanām, jo tās ir labas. Skolotāji rāda ceļu, ka viņi man palīdzēs atrast veidu, kā pilnveidoties. Lai es varu turpināt šo dziedināšanu, nu jau tas ir cilvēks kopumā. Zvērests var palikt, bet ar šo sapratni. Kad es to runāju, jau pirms tam parādījās līnija, dvēseles kas bija nostājušas tajā, pārtapa Saules aplī ap mani. Dusmas aizstūma pavisam tālāk. Izveidojās aizsargaplis.
Doma tāda, ja cilvēks būs viens vesels - ar savu garu, dvēseli un ķermeni, Augstāko apziņu, kas ir Visumā, tad tā pieeja ir tā, kura tika atbalstīta no īstā Hipokrāta zvēresta, no īstās tā būtības. To viņš arī akceptē, viņš, kā viens no viedajiem, viņš ir pateicīgs, ka es to esmu sapratusi. To svarīgi izprast daudziem, tādu nav daudz, kas jau iet šo ceļu. Rāda, ka divi procenti no mediķiem, kas tiešām to izprot, strādā ar netradicionālajam metodēm. Hipokrāta tēls rāda: "Nu redzi, te ir tie mediķi, kas šobrīd to ir sapratuši." Tur parādās tādas, kā Gaismiņas, tie, kas to ir sapratuši. Cilvēku ir daudz, bet maz izprot to viņa domu līdz galam. 

P: Kāda šobrīd izskatās Tava drošības vieta un kāda ir šī ātrgaitas laiva, pults rokās, bet nebija kustības. Kas  šobrīd ir mainījies?

K: Pludmale ir gaiša. Kuģis, "Klīstošai holandietis", pietuvojies tuvāk krastam, izgaismots, dzīvs, tur notiek rosība. 
Man ir motorlaiva! Piesieta pie maza kociņa jūras malā. Jebkurā brīdī es varu iekāpt, aizbraukt, kur man vajag, kam man vajag kaut ko izstāstīt, iedot sapratni, ka es varu aizbraukt arī uz to "Klīstošo holandieti", tur būs tā dzīvība, cilvēki ar dvēselēm. Dzīvība atgriežas! Ar savu izpratni es varu palīdzēt tālāk, citā, jau labākā kvalitātē.

P: Paskaties tagad par to profesiju, ko Tu teici, ka grib mainīt, bet nekas nevērās. Kas ir mainījies? Šī informācija, lai nostājās priekšā alternatīvās nākotnes varianti. Profesijas - pirts, reikarncioloģija, u.c. Kādā veidā Tev jāpalīdz cilvēkiem, kur Tu to dari jau pēc savas brīvās gribas, tā kā Tu to redzi, jūti, saproti un Tu vēlies to darīt.

K: Interesanti! Man parāda, ka es jebkurā brīdī varu iekāpt laivā, braucam! Tā Gaisma apspīdēja profesijas, gan tās, ko zinu, gan tās, ko pat nevaru iedomāties, pilns horizonts, kas pazūd tālē. 
Doma - Sargeņģelis saka: "Iekāp motorlaivā, vajag kādu aizvest ceļojumā, izdari, labi, pieredze, utt."
Tur var jebko izdarīt!

P: Sajūti, cik tas Tev notiek vienkārši, brīvi. Tas vijās kopā pie vajadzības! Piedāvāju šim Tavam nākotnes Es, lai Tava Augstākās dvēseles daļiņa aizved Tevi, ieraugi šos soļus, darbības, kuras Tev palīdz līdz tam nonākt viegli un brīvi! Sajūti, ka Tu to vari! Tas viss notiek!

K: Notiek savienošanās caur sirds centru, ar Zemi un Kosmosu, esmu nekurienes vidū, esmu dzīvības koks, kuram iet cauri mana Augstākā Es apziņa caur lapām, stumbrs - darbības un saknes - manas pieredzes, kuras es varu dabūt, ja man vajag zināšanu. Notiek nemitīgā plūsmā. Kā spirāles aplī, notiek uzpildīšana, ir ļoti interesanta sajūta, it kā man ķermeniski ietu cauri kaut kas.

P: Piepildies, palīdzi ar savu elpošanu, palīdzi tai enerģijai plūst, lai dara visu to, kas vajadzīgs. 
Paskaties, kas notiek tagad tavā sirds centrā?

K: No kakla iet prom dūmaka. Skatiens ir tāds, kā sastindzis, vēl sāniski uz virzienu, kur izteikts solījums. Sajūta ka es ķermeniski varēšu pagriezties virzienā, jo patreiz bērna ķermenis atbrīvojās, jo viņam bija ļoti liela slodze, bija kā savērpts. Kaklā sajūta, ka atlaižas atspere. 

P: Pasaki paldies šai spirālei, atbrīvo, lai Radītājs transformē un sūta atpakaļ mīlestības un gaismas veidā. Harmoniski un maigāk, lai samazina ķermeniskās sajūtas. Kas ir ar astmu?

K: Viss notiek, labā puse atlaidās, jūtīgs punkts virs kreisās nieres, bet tā ir transformācija, viss tīrās, arī elpu ievilkt var brīvāk. 

P: Pievērs uzmanību, vai Gaismas palīgiem ir vēl ko teikt!? 

K: Tici sev! Tici sev! Tici sev!

P: Tad tā arī pasaki - Es sev ticu!  Es sev ticu! Es sev ticu! Darīts, darīts, darīts! Tā tas ir! Tā tas ir! Tā tas ir! Palūdz, lai Kristus uzliek tādu kā zīmogu, kā apstiprinājumu. 

K: Paņem vasku un uzliek zīmogu uz palielināta Hipokrāta zvēresta, ko es lasīju, kā apstiprinājumu, ka tur neko vairs pierakstīt nedrīkst un ka tas ir viss. Izdarīts, labi un punkts! 

P: Pasaki paldies visiem palīgiem, sev, ķermenim, atmiņai, saglabā visu informāciju un saliec atmiņu failos savas atmiņas.

K: Erceņģelis Rafaels visu nolika, atmiņas sagriezās spirālē un tika nolikts atmiņu bibliotēkā! 

Ar šo jauno izpratni sākas jauns posms dvēsles pieredzei! 
Pie psihologa šī darba veikšanai vajadzīgs ilgs laiks un daudzas konsultācijas, līdz galam, vienalga, nevarētu atrisināt.
Šis darbs ir ļoti intensīvs, rezultatīvs un ar spēcīgu pievienoto vērtību! 

Varu palīdzēt sev un citiem šo ceļu iet! EJAM TO KOPĀ! 

Lai top! 

Solījums, ko devu, kad pabeidzu ārsta palīgus! 

Hipokrāta zvērests latviski.