Dzīves uzdevums
Dvēselēm šeit, uz Zemes, katrai ir savs uzdevums. Katra dvēsele, pirms iemiesošanās uz Zemes cilvēka izskatā, ir ieplānojusi savu dzīves uzdevumu.
Ir dzīves, ko mēs nodzīvojam tā, vienkārši, bez darbības uz kādu mērķi, bez virzības, bez izaugsmes.
Un ir dzīves, kurās pilnībā ir izpildīts viss, ko dvēsele ir ieplānojusi.
Mans piemērs būs no manas tagadējās un manām iepriekšējām dzīvēm. Lai labāk saprastu, par ko runāju.
Es esmu nodzīvojusi šajā iemiesojumā jau gandrīz pusgadsimtu. Esmu sasniegusi pilngadību!
Esmu medicīnas darbinieks pēc savas būtības un dvēseles aicinājuma. Nu jau 31 gadu esmu veltījusi šai cēlajai profesijai. Strādājot šo darbu, radās jautājumi, kāpēc ir tā, ka visus nav jāatdzīvina, kāpēc mirst bērni, kāpēc notiek tā, kā notiek...Kur ir sakne, cēlonis tam?
Šis jautājums par dzīvi pēc dzīves, klīniskajām nāvēm, cilvēku pieredzēm, stāstiem, par sajutām, emocijām, pašas pieredzēto, lika meklēt un, kas meklē, tas atrod.
Interesēja Pētera Kļavas pieredze (bērnu reanimatologs ar 35 gadu darba pieredzi), braucu pie viņa uz lekciju cikliem Rīgā. Viņa stāsti un zināšanas iedvesmoja darīt tālāk to, ko daru. Jo viena no atklāsmēm, kas mani pavada vēl šodien - Dzīve nav reāla, tā ir ilūzija, bet tas, ko mēs darām, tas ir reāls.
Var teikt arī tā, ka tie, kas meklē skolotājus vai kolēģus, tie arī atrod to, ko meklē. Vajag tikai izteikt nodomu. Nāk jauns dzīves uzdevums un jauns skolotājs.
Stāsts par manu ceļu uz reinkarnacioloģiju.
Caur noliegumu tas sākās. Jautāju savam pirts meistaram, skolotājam - kā Tu domā, cik svarīgi ir atcerēties iepriekšējās dzīves? Atbilde skanēja - padomā, kāpēc Tev to vajag? Ko Tu no tā iegūsi? Un tā es paliku domājot, vai vajag? Pievienotā vērtība tam kāda?
Otra situācija - draudzene piedalījās Rīgā praktiķu mācībās pie Ingas Ružickas. Satiekamies, draudzene stāsta, man mute vaļā, cik interesanti! Esmu bijusi viņas brālis, esam slinkojuši, neesam pilnveidojušies, un tāpēc atnācām šajā dzīvē, lai tupinātu gūt dvēseles pieredzi. Nu labi, un teikums - Tev diez vai tas varētu interesēt. Nu labi! Nopietni?!
Un tad, trešā situācija, kad biju Pētera Kļavas retrītā "Lizaros", satieku vairākas dvēseles māsas, viena no viņām patreiz mācās par konsultantu pie Ingas Ružickas un viņai vajadzīgi klienti, lai nokārtotu ieskaiti un saņemtu sertifikātu, kā reinkarnaciologs. Vai es gribēt būt klients. JĀ, PROTAMS!
Un tad, nekā nebija, nebiju klients!
Ienācās informācija ka Inga Ružicka veido apmācību grupu praktiķiem, es tajā esmu iekšā! Burvīgi! Ar nokavēšanos ierodos tiešraidē, no darba, skriešus. Ir daudz cilvēku, kas arī grib izbaudīt, meklēt, pieredzēt, sajust. Ko stāstu par sevi, neatceros, tas bija tik ātri! Un pirmais vingrinājums ar ābolu. Es sajutu visu, ko vien varēju - garšu, smaržu, redzēju, kāds izskatās, cik liels tas bija, visu. Apbrīnojami, tam bija grūti noticēt.
Un, tā kā es esmu arī pirts meistare, man nav vairs pārsteigumu par to. Agrāk, ja tas būtu noticis pirms kādiem sešiem gadiem, es tam diez vai noticētu. Un tad es teiktu, ka tās ir manas fantāzijas, prāta spēles un tā tālāk.
Kā var sajust savu dzīves aicinājumu?
Tas var notikt kā man, caur jautājumiem, noliegumu, sarunām, grāmatām... M. Ņūtona grāmatu "Dvēseles ceļojumi" izlasīju, kad biju spiesta atgulties gultā uz ilgāku laiku. Kāpēc? Biju sevi noliegusi, nezināju, ko darīt tālāk, kāds ir manas dzīves uzdevums? Man ļāva meklēt informāciju, iegūt zināšanas, kuras tagad varu pielietot tālāk, jau kā instrumentu sevis pilnveidošanai un ne tikai. Ir iespēja jebkuram šajā dzīvē noskaidrot, kas tad ir Tavs dzīves uzdevums. Katram tas būs pēc viņa izpratnes, lai tieši šī vajadzīgā informācija nonāk līdz konkrētam cilvēkam, viņa sapratnei, lai palīdzētu tālākajā virzībā dzīvē.
Ķermeniskā sajūta, ka tas, ko daru ir pareizi. Intuitīvi saproti, tas ir īstais! Tad, kad "acis deg", ka vēlies to noskaidrot, izdarīt, izbaudīt, sajust, ka viss padodas, tas tad arī ir Tavs dzīves un dvēseles uzdevums!
Kā es to paskatījos no dvēseles skatu punkta.
Iegāju meditācijā Ingas Ružickas pavadībā. Pieaicināju savus Pavadoņus, Augstākos skolotājus, Sargenģeļus, visas 100 % Gaismas būtnes, lai palīdz man izprast manas dzīves uzdevumu šeit, šajā iemiesojumā.
Palīdziet man, lūdzu, tikt skaidrībā par savu dzīves uzdevumu. Kā man jāturpina mans ceļš? Kā es varu savu dzīves aicinājumu piepildīt vislabākajā veidā? Kas man jādara, lai tas notiktu vislabākajā veidā priekš manis.
Un tad man parādīja dzīvi, kurā ES NEESMU izpildījusi savu dzīves uzdevumu. Es iegāju savā Dvēseles mājas bibliotēkā un izvēlējos grāmatu ar zelta lapām, kā parasti... Un tad es ienirstu tajā dzīvē.
Vasaras diena, vīrietis ap 70 gadus vecs, vada zirga pajūgu, tāds ar ūsām, slāvu tautības. Vaicāju - es tā esmu. Jā, esi.
Apģērbies tādā kā uzvalkā, "kerzas" zābakos, kaut kur dodas. Es to visu vēroju no malas. Tad ienirstu vīrieša ķermenī, redzu - turu grožus un pavadu, zirgs brūns, spīdīgs, braucu pa sādžu tāds saposies. Nu neko tāds vecis, saturīgas miesas būves, pēc sajūtām!
Nonāku galapunktā - kas man te ir jāredz vai jāsaprot. Ieraugu guļbūvi, eju tajā iekšā, tāds, kā krogs, taverna. Atkal skatos no malas. Vīrieši, jūrnieki, četri jauni puiši, tikko no kuģa nokāpuši, stāsta savus jūrnieku stāstus. Es tur esmu iekšā, iekūpinu savu pīpi, sajutu pat pīpes garšu. Stipra tā pīpe! Piegāju tuvāk, runā ukrainiski, tātad - es ar` ukrainis, profesija - pensionārs. Padomju savienības laika produkts! Mani sauc Vaņa (Ivans, gan jau! Tad bija epiteti, kas man pateica visu par manu tā laika dzīves veidu! Dīkdienis! Tas ir maigi teikts!)
Paklausījos jūrnieku stāstus, kāpēc man tas ir svarīgi, es tak tur esmu kārtīgs muldoņa!
Vaicāju - kas bija mans dzīves uzdevums. Izrādās, man bija jābūt uz kuģa par kapteini. Esmu to visu palaidis garām. Esmu pabraucis kādu laiku uz zvejas kuģa, īsti neesmu sapratis, vai tas man patīk vai nē. Un tagad, saprotu, ka to nožēloju, tāpēc baudu šādus stāstus.
Stāsta svarīgākais - ciema muldoņa ar bajānu, dziedādams staigāju, tēloju, ka man viss ir ļoti labi, bet īstenībā es iekšēji jutos vientuļš, nepiepildīts.
Dzīves jēga - miršanas diena - tā ir tā pati diena, kad esmu tajā vietā uz kuru atbraucu. Ienāk telpā vairāki vīrieši un iesāk strīdu ar jūrniekiem, izceļas kautiņš, pīpe izkrīt man no rokām, es saņemu triecieni ar pudeli pa galvu, nokrītu, diezgan bezjēdzīgi nodzīvota dzīve, ķermenis "novalkāts".
Dvēsele iziet tā kā no visa ķermeņa, "apsēžas" turpat netālu un skatās uz visu notikušo. Ir milicija, apskata ķermeni. Un es, kā dvēsele, prasu, ko jūs tur lokaties gar to ķermeni? Jēga nekāda nebija no tā cilvēka. Plātu rokas un aizeju izplatījumā. Kā dvēsele, es apzinos, kas man bija jāizdara, un ka tieši tā tas notika, lai uz šo dienu es varu redzēt starpību, man ir dota iespēja salīdzināt.
Dzīve, kurā IR pilnībā izpildīts dzīves uzdevums.
Atkal mana bibliotēka, beznosacījuma Gaismas un Mīlestības plūsma līdz asarām. Pastiepjos pēc grāmatas un ienirstu dzīvē.
Esmu ļoti skaista sieviete, gari, tumši mati, diezgan slaida, man varētu būt aptuveni 43 gadi. Kājās smalkas kurpītes. Mugurā gara kleita, ļoti smalka, no zīda materiāla. Es kāpju pa ozolkoka trepēm, kleitas šlepe velkas man aiz muguras. Paskatos uz sevi no malas, skaisti. (Zinu, sajūta, ka tur esmu bijusi! Reāli, šajā dzīvē.) Esmu baronese? Ko es daru?
Ēdamtelpa, līdzīga, kā Ziemeru muižā, trepes arī. Liels galds, dokumenti, man jādodas pie...
Jūtos pārliecināta par sevi, nosvērta, mierīga, tāpēc, ka es zinu, ka es daru visu tā, kā man tas jādara. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. (piebilde - Man, tajā brīdī ir tāds interesants klepus, esot Indras ķermenī, tas nav mitējies kādas pāris nedēļas, tāds, kā alerģisks.) Tajā dzīvē man arī tāds kā klepus, dilonis. Izeju dārzā, ir nolijis lietus, spīd saule, es "izkāpju" no tā ķermeņa un skatos uz sevi no malas.
Kulminācija - saprotu, ka pildu savas dzīves uzdevumu. Esmu pie lauku sievietes, rādu viņai tos dokumentus, viņa neticīgi skatās uz mani. Brīvlaišana? Zeme? Noglaudu bērnu galviņas, mazi smuki divi puisīši, sieviete tos sarāj, lai rimstās. Es esmu priecīga, jo zinu, ka tā uzvedās visi bērni, kad grib izrādīt uzmanību sev. Sieviete klanās man. Es uzspiežu zīmogu, kaligrāfiski parakstos, tur viss notiek ļoti nopietni. Es domāju par to visu, braucot karietē.
Es tajā dzīvē atbrīvoju cilvēkus no nastas, noņemu klaušas, dodu iespēju apstrādāt savu zemi pašiem cilvēkiem, audzēt sev labību, turēt lopus, dzīvot.
Miršanas diena - zīda palagos guļu, man nav labi ar veselību...dilonis, mēris, kaut kas tāds. Mani aprūpē tā pati sieviete, kurai devu brīvlaišanu. Liek apliekamos uz pieres, es viņu svētu domās, jo mani Eņģeļi jau stāv man blakus. Viņa lūdz par mani Dievu un skaita latviešu zintis. Es pametu savu ķermeni caur sirds centru. Mani nes tāda spēcīga beznosacījuma mīlestība, eju zelta gaismā. Un tā mīlestības, kas ir apkārt - tā norada, ka esmu pareizi sapratusi tās dzīves uzdevumu un visu izpildījusi. Esmu visu pareizi sapratusi.
Es esmu izplatījumā, tukšums, esmu priecīga, manī ir tāda mīlestība, es riņķoju pa Visumu, Manis nav, esmu tukšums, esmu atstāta viena, lai varu papriecāties par savu neesamību! Tad ir satraucoši skaisti, šis nekas, šis tukšums. Tā ir tāda sajūta, apzinoties, ka es, vienkārši, esmu, bez ķermeņa, bez izskata, es esmu kā vērotājs, kā trešā acs, vēroju to, ka kosmosā es esmu galvu reibinošā bezgalībā.
Un tad es dodos uz savu dvēseles māju - mani sagaida Erceņģelis Rafaēls, Reibinoši skaisti, viņš ir tik priecīgs un arī es esmu tik ļoti laimīga! Tā mīlestība, fantastiski! Es esmu mājās! Tas ir neaprakstāmi, tās sajūtas. Rafaēls mani sagaida, palekdamies aiz prieka, sajūsmā par visu, viņš saka - nu Tu tagad redzi, kā tas ir, kad ieklausījies mūsu ziņās, vēstījumos.
Tad varu skatīties uz visām trīs dzīvēm - šo, kur esmu medicīnas darbinieks, pirts meistare, pavadonis uz iepriekšējām dzīvēm un tām, ko man parādīja.
Secinājumi - pirmā dzīve - galīgi garām! Tāpēc mani tracina muldoņas, kas neko nedara.
Jādzīvo tāda dzīve, dvēseles pieredze tikai un vienīgi, lai pēc tam nāktu sapratne šajā momentā, šeit un tagad, par sajūtām, emocijām. Nav nosodījuma, nav kļūdu par to, kas nav izdevies, ir pieredze.
Baroneses dzīvē mans atbalsts bija Māte Marija - kā bērnu un sieviešu aizgādne.
Dzīves uzdevums un aicinājums šajā dzīvē, kurā esmu Indra - būt par to, kas esmu. Palīdzēt cilvēkiem ar savām zināšanām medicīnā, dziedniecībā caur pirti, praktiskām zināšanām un pieredzi reinkarnacioloģijā, ieiešanu iepriekšējās dzīvēs, ceļojumos pa Visuma tālēm, atmiņu failos. Tas viss ir jāturpina, tas ir gaišais ceļš!
Dvēseles scenārija izveide - man parāda telpu ar interaktīvu tāfeli. Sapulcējušies esam, lai saplānotu dvēseles uzdevumus. Esmu kā dvēsele, es īsti negribu nākt uz Zemi, bet mani sūta. Visi mēģina mani pierunāt - Tu visu sapratīsi, Tu jutīsi, ķermeniski mēs Tevi mācīsim.
Es negribēju! Neviens mani nestūma, negrūda, teica, Tev ir jāiet! Ak, Dievs! Tiešām, Tu mani atkal sūti!?
Un tad mēs plānojām, kā es visam iešu cauri, man rāda, Tev būs daudz ceļu, daudz... katrā gadījumā tiks sūtīti cilvēki, situācijas, viņi, mani pavadoņi, palīdzēs man izdzīvot katru mirkli.
Pats galvenais uzdevums man - iemācīties būt par skolotāju dzīves skolā. Sev, bērniem, mātei.
Tad es palūdzu, lai dziedina man to klepu, kas arī notiek. Viņi darbojas un saka, ka tas notiks automātiskā režīmā, jo esmu sapratusi visu.
Kā un kas man ir jāmāca - Man ir jāpabeidz šīs nodarbības (domātas - reinkarnacionikas).
Jāmāca vedekla, mazbērni. Kurā brīdī un kā man jāskolo cilvēki? Erceņģelis Rafaēls saka - Tu visu zināsi, mēs dosim padomus, tiklīdz ieraudzīsi zaļo smaragdu... tas ir tik žilbinošs, "cietais disks" ar informāciju no visām manas dvēseles pieredzēm.
Iemācies būt skolotāja, iemācis caur sirdi dziedināt, iemācies dot gaismu un mīlestību, kas nekad nav par daudz. Un beznosacījuma mīlestība plūst pāri man, pār manu māju, vietu, kur esmu.
Atbilde no skolotāja, pavadoņiem!
Kas man vēl ir jādara, lai viss būtu 100% kārtībā? Vai jādara kas savādāk, vai nav jādara?
Kā Tu dzīvosi, izdzīvosi, Tev viss ir un būs. Jo Tu visu laiku dari to, kas Tev jādara. Ieklausies savā intuīcijā, Tu esi to sākusi saprast.
Stop! Iedomība? Tu vari visu pati!? Tu nevari visu pati! Tāpēc ļauj Visumam visu sakārtot. Pateicos - es ļauju!
Jābūt pilnīgā mierā un paļāvībā. Harmoniski, savā ķermenī, dvēselē. Viss apkārt ir harmonijā, mīlestībā. Šeit nav haosa, te ir dabīga vide, pilnīgs miers un harmonija. Te katrs dara to, kas viņam jādara, katrs dzīvnieciņš šeit ir vietā. Katra dvēselīte, kas ienāk mājā pie Tevis, tiek dziedināta. Tiem, kuriem te nav jābūt, te nenonāk. Es jūtos mierīga, harmoniska, viegla. Viss norit labi, raiti, viegli, mierīgi. Es tieku dziedināta.
Ieelpoju šo mieru, harmoniju, mīlestību. Elpošana ir dziļa un mierīga, šajā brīdi sajūtos vienā veselumā. Fiziski, emocionāli un garīgi līdzsvarota, vesela un absolūti mierīga.
Kas vēl jāizdara? Kad esmu nonākusi punktā, kur vajag palīdzību?
Jāuzticās! Beidz visu laiku uzņemties atbildību tikai uz sevi! Tu visu izdarīsi, sastapsi, īstajā brīdī, īstajā laikā, viss notiks tā, kā tam jānotiek! Tu esi pilnīgā drošībā. Tu esi beznosacījuma Gaismas un Mīlestības plūsmā.
Es salieku to visu savu atmiņu failos. Pateicos savas dzīves bibliotēkai par informāciju. Pasaku paldies saviem pavadoņiem, Eņģeļiem un 100% Gaismas būtnēm par palīdzību, sev, savam ķermenim un atgriežos apzināti šeit un tagad!
Pateicos!
Es sūtu mīlestību un gaismu visiem!