Par manu darbu dvēseļu pasaulē.
Esmu Eņģelis Dziednieks Kvimo.
Rādīja, kā pats atpūšos telpā, kas līdzinās tvaika pirtij. Esmu viens, jo man tā vajag.
Neviens mani nepavada, nesagaida, jo es zinu, kur man jānokļūst un kāpēc.
Rādīja man, kā dziedinu dvēseli, kas apmēram četrus gadus ir palikusi starptelpā, jo piederīgie tik ļoti sērojuši un nav palaiduši viņu uz Dvēseļu mājām, ka Dvēsele bija tik nomocīta, ka bija jāpieliek lielas pūles, la palīdzētu tai atgūties. Tas bija kāds vīrietis, ko ļoti mīlēja viņa sieva.
"Kvimo, te darbiņš Tev!" - dvēseļu pasaulē mēs sazinamies bez vārdiem. Ir tikai apziņa, skaista mūzika, dziesmas, ko nedzird un neredz, bet jūt ar visu savu Esību!
Man bija līdzīgi, kādā no dzīvēm. Sieva ļoti mani mīlēja, arī es viņu. Devos mūžībā, viņa sēroja...divus gadus netiku ārā no starptelpas. Tā ir telpa, visa pelēka, spiedīga, smaga. Dvēsele iestrēgst tur un grūti tik uz priekšu. Sūtīju sievai uz Zemes Gaismu un Mīlestību, līdz brīdim, kad viņa saprata, ka jāatlaiž, pietiek, jo sāp abiem.
Un tad es uzšāvos Visumā ar tādām gavilēm.
Es esmu tukšums, Visuma apziņa, brīvs, Gaismā un Mīlestībā!
Tikai tad es redzēju filmu - "Mūsu mājas".
Interesanti, ļoti spēcīgi un tik tuvu īstenībai, ko redzēju, sajutu, sasmaržoju, sataustīju es šajā savā ceļojumā.
Lai top!
https://filmix.ac/filmi/drama/37478-nash-dom_f-2010.html
P.S. Ja šo filmu būtu redzējusi pirms sava ceļojuma uz Dvēseļu mājām, domātu, ka iespaidojos no tās.
Ir klāt Veļu laiks!
Pieminam, atceramies, bet palaižam atpakaļ Dveseles, kas mums ir mīļas. Lai viegli!